Jaunajam 2021./2022. mācību gadam Dobeles Valsts ģimnāzijā gatavojas arī fizikas skolotājs, daudzu fizikas mācību grāmatu un uzdevumu krājumu sastādītājs Pēteris Puķītis. Zīmīgi, ka tas viņam būs sešdesmit pirmais darba cēliens. Pēc pedagoga diploma saņemšanas 1961. gada 1. septembrī turpat Dobelē Pēteris Puķītis klases priekšā stājās pirmo reizi. Un tā tas ir bijis katru 1. septembri. Līdzīgs profesionālās ilgtspējas rekords varētu būt ļoti liels retums pat pasaules mērogā.
“Gadās, ka maijā, jūnijā man uznāk tāds pavasara nogurums, kad tu domā, ka varbūt darbam liksi mieru, bet tad paiet vasara un atkal atgriežas darba spējas. Grūti pateikt, no kurienes man tā izturība un spēks. Varētu būt, ka tas nāk no dzimtas,” teic Pēteris Puķītis. Viņš dzimis 1938. gada 30. jūlijā Ziemeļvidzemē, Rūjienas pusē, kā vecākais dēls deviņu bērnu ģimenē. Vecāki Pēteris un Milda bija laukstrādnieki jeb kalpi, kā tolaik teica. Viņā saulē jau aizgājuši četri Pētera jaunākie brāļi. Mūžībā devies arī kolēģis un līdzautors fizikas mācību grāmatu rakstīšanā Jānis Krūmiņš, daudzi tuvi cilvēki, arī dzīvesdraugs Nellija, ar kuru kopā izaudzināti divi bērni un Dobelē iekopta sava māja un dārziņš.
Tēva teiktais paliek atmiņā
Atkārtoti jautāts par ilgo darbaspēju saglabāšanas gudrību, skolotājs pasmaidot paskaidro: “Man tas iznāk kā pats no sevis. Ja darbs sagādātu kādas nebūšanas, tad acīmredzot būtu citādi. Kopā ar skolēniem jūties jaunāks, iespaido jauniešu zinātkāre.” Uzturā lietojot “to pašu, ko visi”. Ikdienā lieto arī septiņu nosaukumu zāles, un pirms dažiem gadiem viņam Stradiņa slimnīcā ar ķirurģisku iejaukšanos veikta sirds asinsrites uzlabošanas operācija.
Skolotājam ir laba atmiņa. No bērnības viņš atceras karu, aviācijas bumbu sprādzienus, Rūjienas degšanas atblāzmu un tēva vārdus, ka droši vien būs jāatstāj mājas, lai drošākā vietā nogaidītu, kad pāries pāri fronte. No tēva vecākais dēls paturējis prātā novēlējumu, ka skolotāja profesija būtu laba izvēle, jo tad “darbs ziemā būs siltās telpās, bet atvaļinājums – vasarā”. Par labu pedagoga profesijai Pēteris nosliecies arī tāpēc, ka skolasbiedri viņu slavējuši, ka labi pratis tiem individuāli paskaidrot to, kas no matemātikas skolotāja mācītā palicis nesaprasts. Četrinieki Pēterim bijuši latviešu valodā un literatūrā, kur vienu otru reizi domrakstos palicis neielikts komats (skolotāja mācījusi, ka tie jāliek pēc tam, kad uz brīdi paņemta pauze, skatoties pa logu, un tad rakstītais jāuzlūko it kā no jauna). Pendigas sākumskolā Pēteris sāka iet astoņu gadu vecumā un tūlīt no pirmās klases pārcelts trešajā. Sava loma pedagoga profesijas izvēlē bijusi arī Rūjienas vidusskolas fizikas skolotājam Edmundam Rumbam. 1956. gadā Pēteris Puķītis pabeidza vidusskolu ar sudraba medaļu.
Arī padomju nebrīves laikā bija radošas iespējas
Pēc augstskolas diploma iegūšanas Pēteris Puķītis saņēma piedāvājumu pieteikties inženiera darbam rūpnīcā, kas bija saistīta ar Padomju Savienības militāro rūpniecību. Darbs Rīgā, nodrošinājums ar dzīvokli, citi labumi. “Tomēr es uz šo rūpnīcu negāju, jo no studiju biedriem jau zināju, ka tur, pieņemot darbā, būs “siets”. Proti, manas mātes brālis kara laikā bija iesaukts leģionā un pēc kara nonāca trimdā Anglijā,” viņš paskaidro savu izvēli. Padomju nebrīves laikā ar radinieku ārzemēs pietika, lai kandidāts darbam militārā rūpnīcā tiktu atsijāts.
Par padomju gados piedzīvoto Pēteris Puķītis pasmaida, ka viņam ir iznākušas darīšanas arī ar “slepeno varu” – Valsts drošības komitejas darbiniekiem –, tomēr par ziņotāju viņš nav vervēts. “1962. gada pavasarī pie manis uz vidusskolu atnāca jauns čekists un lūdza, lai es viņam izrēķinu augstskolā uzdotos fizikas uzdevumus. “Uzdevumus izrēķināju, un ar to mūsu saruna beidzās,” atceras pedagogs. Reiz 70. gados no Valsts drošības komitejas Dobeles nodaļas piezvanīts, lai paturot pēc stundām divus skolēnus, par kuriem bijušas ziņas, ka tie plāno piedalīties kādā pretvalstiskā pasākumā. “Zēns raudāja, kad nelaidu viņu prom no skolas,” atceras skolotājs. Taču galu galā diezgan nacionāli noskaņotais drošībnieks piezvanījis un teicis, ka trauksme atcelta. Skolotājs Puķītis piezīmē, ka 60., 70. gados un 80. gadu pirmajā pusē vairs nebija tā, ka par slepus uzvilktu Latvijas valsts karogu varēja dabūt izsūtījumu uz Sibīriju, taču sabojāt izglītības un darba iespējas jaunieši varēja gan. Skolotājs atzīst, ka tāpat kā daudzi tolaik bija spiests pieņemt komunistisko ideoloģiju un arī iestāties kompartijā, tomēr tāds īsts partijas ideoloģijas piekritējs viņš nekad nav bijis. Pirmkārt derdzies, ka partija visu nosaka un trūkst viedokļu dažādības, kas ir svarīgi, lai lietas attīstītos radoši.
Fizikas skolotājs bija profesija, ko partijas ideoloģija skāra mazāk. Taču Pēteri Puķīti un viņa domubiedrus neapmierināja fizikas mācību grāmatas, kas no Maskavas tika atzītas par labām un tika tulkotas un izdotas latviešu valodā. “Tās mums bija jāpieņem, taču Latvijā bija atļauts izdot savus fizikas uzdevumu krājumus un citus mācību palīglīdzekļus. Mēs ar vairākiem kolēģiem nolēmām tās veidot,” stāsta skolotājs. Padomju laikā viņš bijis deviņu šādu mācību palīglīdzekļu autors vai līdzautors. Pie mācību grāmatu veidošanas Pēteris Puķītis sāka strādāt pēc 1992. gada – jau pēc tam, kad tika atjaunota Latvijas valsts. Turklāt tās iznāca divos laidienos – laika posmā no 1992. līdz 2008. un no 2010. līdz 2013. gadam, kad mainījās izglītības saturs. Kopējais dažādu mācību izdevumu skaits Pēterim Puķītim kā autoram un līdzautoram pārsniedz četrdesmit.
1965. gadā – tikai četrus gadus pēc pedagoga darba gaitu uzsākšanas – Pēteris sācis vadīt Dobeles rajona Fizikas skolotāju metodisko apvienību. Viņš to turpināja darīt līdz šīs apvienības reorganizēšanai, kas notika pirms trim gadiem (tagad fizikas skolotāji ir iekļauti dabaszinātņu skolotāju apvienībā). Toreiz, kad viņam bijuši tikai 27 gadi, Fizikas skolotāju metodiskās apvienības vadīšanu nācās pārņemt pēc iepriekšējā apvienības vadītāja agrākā augstskolas mācību spēka Jēkaba Videnieka pašnāvības. “Kara laikā Videnieks bija latviešu leģiona virsnieks. Pēc kara viņu no universitātes padzina, bet skolās strādāt atļāva. Pats man teica, ka saucot uz pratināšanām par karošanu pret partizāniem Baltkrievijā. Grūti pateikt, bija vai nebija viņš tur piedalījies, taču pirms 1. septembra skolotājs pārgrieza vēnas,” atceras Pēteris Puķītis.
Cieņpilna attieksme pret visiem skolēniem
Ar lielu prieku skolotājs runā par saviem audzēkņiem. “Es principā strādāju ar visu klasi. Mēģinu visus vilkt līdzi. Pulciņš, pētniecības darbi – tur izcilnieki. Beidzamajos gados centralizētais eksāmens fizikā nav obligāts, tad arī ar tiem, kas gatavojas likt fizikas eksāmenu, strādāju papildus individuāli,” teic Pēteris Puķītis.
Par savu darbu viņš ir augsti apbalvots ar ordeņiem un medaļām gan padomju laikā, gan arī atjaunotajā Latvijā. 1995. gadā skolotājam tika piešķirta valsts prēmija, kas radīja iespēju uzlabot sadzīves apstākļus, Dobelē iegādājoties ģimenes māju. Tomēr vislielākais gandarījums Pēterim Puķītim ir tad, ja skolēns mācību vielu saprot. Salīdzinot skolēnu paaudzes, skolotājs vērtē, ka agrāk viņi bija apzinīgāki, toties tagadējie varbūt pat ir gudrāki, taču nepacietīgāki. Pēteris Puķītis stāsta, ka dažkārt tas, kurš skolas gados tikai ar lielām grūtībām apgūst mācību vielu, vēlāk tomēr atrod savu īsto jomu un tajā gūst panākumus.
2019. gadā tapušajā pētnieciskajā darbā par skolotāju Pēteri Puķīti Dobeles Valsts ģimnāzijas skolniece Megija Pole secinājusi, ka 40 procenti skolēnu augstu vērtē skolotāja humoru un optimismu. Pats viņš atzīst, ka joki vislabāk sanāk kopā ar tiem, ko tu arī labi pazīsti. Agrāk, būdams klases audzinātājs, nereti viesojies audzēkņu mājās, tagad samērā daudz runā ar bērniem starpbrīžos. Sarunas galvenokārt esot par nākotnes nodomiem. Dažs grib zināt, kā skolotājam pašam skolēna gados gājis.
Runājot par neparastiem gadījumiem skolas dzīvē, skolotājs atklāj stāstu par absolūto nulli. No fizikas zināms, ka tā ir zemākā temperatūra, kas atbilst aptuveni mīnus 273 grādiem pēc Celsija, un ir pieņemts, ka zemākas temperatūras dabā nav.
Skolotājs Puķītis stāsta: “Pirmajos darba gados es strādāju arī ar vakarskolēniem, no kuriem daži bija kārtu vecāki par mani. Viņi izcēlās ar ārkārtīgu apzinīgumu. Ja darbavieta prasīja meistariem vai brigadieriem vidējo izglītību, tad viņi to uztvēra ļoti nopietni. Tā nu reiz stundā es stāstu par absolūto nulli un redzu, ka kāds skolēns otrajā solā ļoti nervozē. Kaut kas nepatīk. Beidzas stunda, un viņš nāk man klāt un rāda mācību grāmatu (tā bija ar kļūdām tulkota no krievu valodas). Tur rakstīts, ka zinātniekiem ir izdevies par simtmiljono grāda daļu pārsniegt absolūtās nulles atzīmi. Vakarskolnieks man jautā, kāpēc es nepareizi mācu. Tad es viņam skaidroju, ka ne viss ir grāmatā nodrukāts pareizi. Mūsu sarunu pārtrauca zvans uz nākamo stundu. Pēc stundām gāju mājās. Biju uz koka tiltiņa pār Bērzi, kad piepeši dzirdēju – kaut kas smagiem soļiem nāk man pakaļ. Kad atskatījos – “absolūtā nulle”. Vēlreiz stāstīju, ka zemākas temperatūras par absolūto nulli nav. Pirms gadiem sešiem septiņiem ģimnāziju beidza tā skolēna mazmeita. Tieši sanāca, ka tajā klasē bija saruna par to, ka kļūdas mācību grāmatās nevajag ņemt pie sirds un ir jāskatās ar kritisku prātu, ja kādā grāmatā ir nepareizi ierakstīts. Tad arī pastāstīju par gadījumu par “absolūto nulli”. Nākamajā dienā mazmeita atnāca un man teica: “Tas bija mans vectēvs, kas par absolūto nulli jautāja!” Acīmredzot mājās fizikas stundā mācīto bija pārrunājuši. Ar savu “absolūto nulli” priecīgi tikos ģimnāzijas izlaidumā. Vectēvs bija atnācis sveikt mazmeitu.”
Skolotājs Pēteris Puķītis īpaši lepojas ar tiem skolēniem, kuri savu dzīvi izvēlējušies veltīt fizikai vai ar to saistītām jomām. Tādi ir akadēmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes Fizikas institūta direktors profesors Māris Knite, Latvijas Universitātes profesors Uldis Bethers, Latvijas Universitātes pētnieks Kaspars Mičulis. Vairāki no viņiem bijuši 60. gados Dobeles 1. vidusskolā slavenā elektronikas pulciņa dalībnieki. Skolotāja profesijas mantinieki ir arī Latvijas skolās.
Gunda Akermane, latviešu valodas un literatūras skolotāja, bibliotekāre
Pēteris Puķītis bijis skolotājs gan manam vīram, gan arī dēlam, bet es esmu viņa kolēģe. Šķiet, nekas skolotāju nevar izsist no sliedēm. Viņš ir ārkārtīgi mierīgs. Viņam pietiek tikai paskatīties, lai savaldītu klasi. Aizrauj skolotāja prieks par jauno, ar kādu prieku viņš apgūst informācijas tehnoloģijas. Viņš seko līdzi jaunajām grāmatām. Piemēram, sastādot fizikas uzdevumu abitūrijas klasē, skolotājs ņēmis par pamatu nesen izdoto grāmatu “Kuzjas māte”, kas stāsta, kā Padomju Savienībā izgudroja atombumbu.
Inese Didže, Dobeles Valsts ģimnāzijas direktore
Skolotājs Pēteris Puķītis prot pateikt pareizos vārdus pareizā secībā. Tas ir dabas dots talants, kas piemīt ne visiem pedagogiem. Skolotāja sacītajā nav liekvārdības, nav mētāšanās un nevajadzīgas uzmanības tērēšanas, mācīto ir viegli uztvert. Viņš zināšanas kā ar karoti ieliek mutē.
Dažkārt esmu pie skolotāja Puķīša stundā iegājusi un brīnījusies: “Vai tad tā ir fizika, ja tiek runāts par vēsturi!” Skolotāja uzskatā kopējai skolēna izpratnei ir noderīgi, ja tas saprot, kādos vēsturiskos apstākļos ir radies viens vai otrs zinātnes atklājums.
Ar skolotāju esam kopā skolotāju ekskursijās, dzimšanas dienu svinībās – ar viņu vienmēr ir optimisms un kādi jociņi.
