1921. gadā Latvijas Sociāldemokrātu partija Rīgas apgabaltiesā reģistrēja Strādnieku sporta savienību. 1925. gada sākumā valdība šo apvienību slēdza, bet maijā tā atjaunojās kā biedrība «Strādnieku Sports un Sargs».
1921. gadā Latvijas Sociāldemokrātu partija Rīgas apgabaltiesā reģistrēja Strādnieku sporta savienību (SSS). 1925. gada sākumā valdība šo apvienību slēdza, bet maijā tā atjaunojās kā biedrība “Strādnieku Sports un Sargs”.
Organizācijas ieguldījums Latvijas sporta attīstībā līdz šim nav guvis objektīvu izpēti un novērtējumu, jo dažādu iemeslu pēc šī tēma bijusi “neērta” gan trimdas sporta pētniekiem, gan padomju vēsturniekiem. Ārpus apskatiem palikuši arī personību vārdi. Viens no tādiem – ar mūspuses vieglatlētikas vēsturi saistītais Kārlis Ozoliņš.
Jau pamatskolas gados Kārlēns garākos pārskrējienos itin viegli apsteidza pat gados vecākus puikas. Zēnu bariņam joņojot no Pilssalas, daži tika līdz vācbaltu airēšanas klubam, kur varēja atvēsināt kājas Driksā, bet Kārlis tikmēr aizjoza līdz dzelzceļa stacijai un atpakaļ.
Sākot darba gaitas, K.Ozoliņš pieteicās SSS Jelgavas nodaļas pulciņā, jo tur tūlīt izsniedza bezmaksas sporta tērpu. Skriešanas idejas aizrauts, viņš bija pirmais no jelgavniekiem, kas 1926. gadā Rīgā veica maratonu (toreiz 40 kilometru un 200 metru trīs stundās un 13 minūtēs).
Garā skrējiena sekas bijušas jūtamas vēl mēnesi kā darbā, tā arī sporta nodarbībās, taču nav mazinājušas skriešanas kāri. Nākamā gada pavasarī tika izcīnīta pirmā nopietnā godalga astoņu kilometru krosa skrējienā SSS meistarsacīkstēs aiz visā Latvijā pazīstamā “matadora” Artura Motmillera.
Panākumi skrejceļā nāca dažus gadus vēlāk. Vispirms uzvara Jelgavas novada sacensībās 3000 metros. Tad piecu kilometru distancē 1929. gada augustā SSS nodaļas sacensībās, ar rezultātu 17 minūtes 27,2 sekundes apsteidzot Jelgavas rajona pirmo rekordistu Krūzi no Zaļeniekiem.
SSS sporta žurnāls, sezonas nogalē atzīmējot K.Ozoliņa personīgos rekordus (5 km – 17.02,2; 10 km – 36.47,4), raksta: “No jaunajiem sportistiem izceļas daudzsološais b.Ozoliņš (Jelgava),” ar piebildi, ka “pilsētā vieglatlētikas sekcijas un treniņvietas nav.” Šie apstākļi arī galvenokārt bija par iemeslu, kāpēc jelgavnieks 30. gadu sākumā izvēlējās kļūt par SSS Rīgas Centra nodaļas pārstāvi.
1932. gadā tagadējā Arkādijas stadionā viņš uzvarēja 5000 metru skrējienā ar rezultātu 16.28,3, bet 19. jūnijā SSS jaunajā stadionā Grīziņkalnā (tagad “Daugavas” stadions) šajā distancē skrēja vēl ātrāk – 15 minūtēs un 58,8 sekundēs.
Sekoja nākamie sasniegumi. Uzvara sacensībās Jelgavā,
1. JSB laukumā, kur otrais finišēja cits jelgavnieks – Jēkabs Bērziņš. Pēc tam personīgie rekordi Strādnieku starptautiskajos sporta svētkos Tallinā: 5000 metru – 15.47,8 (rezultāts, ar kādu šovasar Latvijas meistarsacīkstēs varēja izcīnīt bronzas godalgu); 10 000 metru – 33.28,3.
Pēc 1934. gada 15. maija biedrību “Strādnieku Sports un Sargs” likvidēja un sportot gribošie meklēja citas organizācijas. 1935. gadā Kārlis Ozoliņš, pārstāvot LAS (“Latvijas Arodbiedrību Sports”), uzvarēja valsts meistarsacīkstēs 10 000 metru skrējienā ar rezultātu 33.47,0 un ieguva sudraba medaļu 5000 metru skrējienā, kur finišēja pēc 16 minūtēm un 15,4 sekundēm.
Jāpiemin arī iepriekšminētais J.Bērziņš, kas kopš 1932. gada pārstāvēja savdabīgu sporta veidojumu – Latvijas Valsts karogu apvienību – (LVKA) un, aizstāvot tās krāsas, 1933. gada Latvijas meistarsacīkstēs izcīnīja bronzas medaļu 5000 metru (16.32,2) un 10 000 metru (35.51,5) skrējienā.
Tādi, lūk, pirmskara Jelgavā bijuši izturīgi un visā Latvijā pazīstami skrējēji, kuru sniegums ir zināmas ievērības cienīgs, arī samērojot ar jelgavnieku pašreizējiem rezultātiem garajās distancēs. Jācer, ka tradīcijas “nerūs” un mūsu skrējēju laiks atkal nāks.
