166 ultragaro distanču skrējēji naktī uz 17. jūliju startēja 107 kilometrus garajā ceļā no Rīgas līdz Valmierai, Sīmaņa baznīcai, lai ar pieskaršanos tās durvju kliņķim apliecinātu sev un līdzjutējiem: jā, mēs to paveicām! Lielajā karstumā tas izdevās nebūt ne visiem, taču starp 32 izturīgākajām dāmām finišējušo sarakstā ir arī divas jelgavnieces – Jana Romanovska un Ligita Leitlande no daudzkārt tautas skrējienos pārstāvētās “Zemgales Ziņu” komandas.
“Zināju, ka nebūs viegli, trase zināma un pieveikta, bet nebiju gatava kam tiiiik ļooooooooti traki karstam,” saviem feisbuka sekotājiem dienu vēlāk atklāj Ligita, piebilstot, ka šovasar ap pulksten 21 – 22 ieplānotos treniņus šādos apstākļos nācies izjust kā kļūdu dubultā.
“Pēc starta izskriet cauri Rīgai ir patīkami, cilvēki aplaudē, uzsauc pa kādam uzmundrinājumam, nakts, lai arī tropiskā, tomēr nekarsē, un skrienas viegli,” tas par ceļu tumsā līdz pirmajam un vēl arī nākamajam kontrolpunktam, kur var mazliet iestiprināties (ar arbūzu) un uzpildīt ūdens rezerves. Skrējēji jau izretojušies, bet trijotne – Jana, Ligita un rīdzinieks Jānis Birģelis, nolēmuši turēties kopā līdz galam. Jana “līdz kliņķim” skrējusi arī pērn, Ligita – nūjojusi, Jānis maršrutā devies pirmoreiz, bet savstarpējs pleca atbalsts jebkurā gadījumā būs noderīgs.
“Vienu brīdi pamanu, ka luktura gaismas stars vairs nav tik spilgts, un saprotu: svīst gaismiņa. Miglai ceļoties, varēja kaut nedaudz izbaudīt rīta dzestrumu. Tajā brīdī nodomāju – cik ļoti man tā visa pietrūks karstajā dienas viducī, un nekļūdījos nemaz,” Ligita atminas skrējiena romantiskāko daļu. Ceļš no Raganas lidz Braslai pagājis reizēm soļos, reizēm skrienot, sarunās ar satiktiem citiem skrējējiem, kontrolpunktos izbaudot brīvprātīgo palīgu viesmīlību un rūpes. No Braslas līdz Sīmanim vēl atlicis tik noskriet maratonu, taču skaidrs arī, ka saule nežēlos un neslēpsies aiz mākoņiem, jo to vienkārši nav. “ Vēl nezinājām, ka priekšā ir pāris kilometru vāroša, melna asfalta, kuru strādnieki lej, un akmeņainajā ceļa malā nesaproti, kas ir karstāks, – saule debesīs vai tas melnais blakus.”
Kā Ligita, tā Jana atklāj, ka neatmest cerību līdzējušas un domu par finišu stiprinājušas gan pašu atbalsta komandas, gan brīvprātīgo palīgu rūpes, gan cilvēki, kuri piestāja un piedāvāja ūdeni padzerties vai uzliet uz galvas.
18 stundas, 23 minūtes, un 107 kilometri beidzot aiz muguras. Kam tev tas vajadzīgs? – jautāju enerģiskajai trīs bērnu mammai Janai, un pēc īsa mulsuma atbildē vispirms tiek pieminēts skrējiena labdarīgais mērķis – palīdzība astoņgadīgo dvīņu Toma un Edžus rehabilitācijai, kam viņa ziedojusi arī 107 eiro.
