Šķiet, Latvijas Pasts varētu pretendēt uz šā gada lamātākā un skandalozākā uzņēmuma titulu.
Šķiet, Latvijas Pasts varētu pretendēt uz šā gada lamātākā un skandalozākā uzņēmuma titulu. Par veiksmīgu šo gadu saistībā ar minēto struktūru nu nekādi nevar saukt – putrošanās ar piegādēm, šaubīgi centieni atbrīvoties no iestādes galvenās ēkas, darbinieku algu pielikumu paģērēšana un streika draudi, kā arī visbeidzot miljonos mērāmi finansiālie zaudējumi un iespējamais nāves spriedums lauku pasta nodaļām.
Nevar noliegt, ka pasts pēdējos gados kopš tā vadības maiņas vismaz no apmeklētāju skatpunkta daudzējādā ziņā ir progresējis – sen tālā pagātnē palikušas uzņēmuma kādreizējā līdera ilgus gadus “lolotās”, okupantu laikmetam tipiskās un padomju smārda piedvestās noplukušās nodaļas, paplašinājies piedāvāto pakalpojumu klāsts un modernizēts tehniskais aprīkojums. Diemžēl sabiedrībai ikdienā nesaredzamās aizkulises izrādās esam daudz skarbākas nekā varētu iedomāties – aiz jauniegādāto automašīnu spīduma un svaigi krāsotajām sienām slēpjas ar smieklīgiem grašiem atalgots personāls, hronisks darbaroku trūkums un nepateicīga, valsts “deleģēta” sociālā funkcija – no savas kabatas apmaksāt preses un citu sūtījumu piegādes lauku sētām neatkarīgi no to attāluma.
Procesā pašlaik atrodas satiksmes ministra Aināra Šlesera centieni ar troļļa dīcienu vai kikboksera vērienu “izsist” no knauzerīgās izpildvaras finansējumu nerentablo pakalpojumu dotēšanai. Izveidojušās situācijas kontekstā vairāk nekā savāda ir premjerministra Aigara Kalvīša izteiktā lielgudrība – ja pasts netiek galā ar savām “problēmām”, tad esot “jāliberalizē pasta tirgus”. Vai tiešām neviens nepaguva atgādināt, ka pasta pakalpojumu tirgu ar zināmu skaitu tajā darbojošos sūtījumu piegādes pakalpojumus sniedzošo privātfirmu jau sen vairs nevar uzskatīt par monopolu? Un attīstītajās valstīs līdzīgu pakalpojumu dotēšana ir pašsaprotama, turklāt tas attiecas gan uz pasta pakalpojumiem, gan pasažieru pārvadājumiem.
Turklāt neizprotama ir arī piebilde – acīmredzot mērķēta uz izdevumu un vienlaikus arī zaudējumu samazināšanu –, ka pastam esot “daudz resursu strādāt ar modernajām tehnoloģijām un sabalansēt savus izdevumus”. Tas vairāk atgādina anekdotiskos atgadījumus no padomju laika motobraucēju dzīves, kad virsnieki no sporta klubiem saviem nobraukto divriteņu motograustu dīdītājiem deva tēvišķu padomu – ja “mocītis” nevelk pret kalnu, tad jābrauc ātrāk no kalna! Smejies vai šķaudi, bet teicēji to visu domājuši nopietni.
Latvijas situācijā pāri visam ir jautājums – uz ko gan šajā situācijā cer valdība? Ka pēc “tirgus liberalizēšanas” ieradīsies britu “Royal Mail” un pēkšņi avīzes piegāde uz attālu lauku sētu kļūs rentabla? Ka ārvalstu vai vietējie uzņēmumi atplestām rokām metīsies piegādāt paciņas attālām pierobežas mājām, lai papildinātu savas bilances ar jauniem ierakstiem zaudējumu ailēs?
Var, protams, uztvert situāciju ar nostāju, ka “viss maksā tik, cik maksā”, un pieprasīt no patērētājiem par ierasto ikdienas avīzi pasta kastē “reālu” un nesamērīgu summu. Tādā gadījumā – kāds būs varas nākamais solis? Atteikties no valsts finansējuma piešķiršanas arī skolām, bērnudārziem, medicīnas iestādēm, pasažieru pārvadājumiem, visu simtprocentīgi nododot privātās rokās un visos līmeņos aizsākt “izdzīvošanas laikmetu”? Līdz šim daudzviet gauži vājās infrastruktūras dēļ iedzīvotāji devās pilsētu (ja ne ārvalstu) virzienā darba iespēju dēļ, tagad vēl vajadzētu viņus pasvēpēt ārā no vientulīgajiem ciematiem tādā krietnā “masu skrējienā pēc avīzes”. Bet projām doties negribošie un nespējošie varēs urrāpatriotiski “palikt savās vietās”, lai izmantotu pasta baložu sakarus un auzu motoru kurjerdienestu pakalpojumus. Tas tik būtu eiropeiski!
