Ilgi neesmu redzējusi slēģus, laikam kopš atbraucu uz Ameriku.
Ilgi neesmu redzējusi slēģus, laikam kopš atbraucu uz Ameriku. Un nu es skatos un skatos vecā Jelgavas uzņēmumā, kur redzams kāds no mazajiem koka namiem ar zemajiem pirmā stāva logiem, kam slēģi abās pusēs. Tiem ir cilvēciska izteiksme, un man liekas, ka tā pat mainījās. Dienā slēģi bija mazliet vienaldzīgi, snauda saulē vai lietū pie māju sienām, krēslā kļuva modri, bet naktī, klusā rūpībā pār rūtīm sakļāvušies, tie pildīja savu sargātāja pienākumu līdz rītam, kad tiem viegli pieskārās pelēki vai iesārti ausmas plīvuri.
Tos aizvēra, aizkabinot no ārpuses. Tas nozīmēja uzticēšanos. Dabisks, samērīgs aizsargājums, kas radniecīgs izplestam spārnam vai acīm priekšā pieliktai plaukstai, bet tikai ne bruņām. Tagad, kur pilsētās redz slēģiem līdzīgas ierīces vai režģus, tie ir no dzelzs un nodrošināti ar cietiem slēdžiem. Nē, man acu priekšā stāv brīnišķīgs vienkāršs, slēģim piedarināts, viegli aizliekams un atņemams pelēks āķītis.
Toreiz es tik tuvu gāju tiem garām, turpat tie slīdēja gar maniem deniņiem. Dažs mazliet pasvēries uz vienu pusi, no veca koka, lietū un saulē nodilušu krāsu, bet ar mazu rotājumu, kādu sirdsveida izgriezumu augšdaļā. Vakarā sirdī spīdēja gaisma, tu zināji, tu zināji, ka tavs draugs ir mājās. Zelta sirds rudens vakara tumsā. Dažreiz pie slēģa pieklauvēja, deva ziņu, ka nāk vai gaida ārā pie durvīm. Cilvēks ar pirksta kauliņu piesita vēsam kokam. Tas nebija pārāk ciets un bija pieturējis vieglu laidenumu. Varbūt uzkrājis sevī citu maigos pieskārienus, rietu, rītausmu, ēnu. Baznīcu zvanu pieskārienus svētdienu rītos. Noziedējuši kastaņziedi, zemē birstot, bija viegli noslīdējuši gar slēģu dēļiem. Tas viss viņos bija ievilcies. Un katru vakaru, gadu simtus kāda cilvēka roka tos atvēra un aizvēra.
Es zinu: ziemas novakarē, zilai krēslai pie rūtīm spiežoties, vecmāmīte teica vectēvam: – Ej, nu, aizver slēģus, jādedz uguns.
Vectēvs uzvilka savu puskažoku un izgāja pa durvīm. Saplūzdams ar krītošo tumsu, viņa pagarais kalsenais stāvs lēnām ēnojās apkārt mājas galam, no viena loga pie otra. Iekšā mēs dzirdējām pazīstamas, klusas skaņas – vieglu paklabināšanos pie katra loga pēc kārtas. Kad viņš ienāca atpakaļ, vēsa gaisa mākoni sev līdzi ienesdams, mazajā siltajā ēdamistabā bija iedegta gaisma. Vecmāmīte ienesa un nolika viņa vietā uz galda kūpošu tējas glāzi ar zemeņu ievārījumu. Vectēvs dzēra tēju un pārlūkoja avīzi. Tā bija «Zemgales Balss» ar skaisto aļņa galvas attēlu pirmajā lapā. Pa nelielo spraugu starp logu aizkariem bija redzama slēģu iekšpuse, istabas lampas viegli apgaismota. Puteņainos vakaros tur dažreiz ieklīda kāda sniega pārsla un ātri noslīdēja gar rūti.
Man būs labi jāaplūko slēģi, kad tur aiztikšu. Man liekas, ka pārāk nevērīgi toreiz gāju tiem garām. Paldies Dievam, ka tie paši kaut kā iespiedās, iegrima manī. Un kādā novakarē es palikšu ārā uz ielas un drusku pagaidīšu. Varbūt pa gabaliņu es krēslā redzēšu kādu stāvu iznākam no maza nama un aizveram slēģus. Ieejam atpakaļ savās durvīs. Es vērošu, jaudīšu kaut ko no mājām, piederības. Es visādi mēģinu to uztvert. (1985)
Benita Veisberga, ASV
P. S. Mīļie jelgavnieki, šis ir viens no maniem Jelgavas sapņiem.
