Ik gadu piedzīvojam kādu mūsu platuma grādiem pārsteidzošu parādību – ziemas tuvošanos –, vismaz tā acīmredzot domā atsevišķi par ceļu kaisīšanu atbildīgu struktūru darboņi. Turklāt nez kāpēc jau gadu no gada šie indivīdi par izmēģinājuma trusīšiem asfalta slīdamības pakāpes testēšanai izvēlas autobraucējus, sak, ja izturēsiet, būs labi, varēsim kaut ko ieekonomēt. Tikai rodas pamatots jautājums, kura kabatā ietaupītā nauda nonāk – pašvaldības, kas ir kaisīšanas darbu pasūtītāja, vai atsevišķu privātpersonu, kuras arvien staltāk un pārliecinošāk piesaka sevi Latvijas miljonāru rindās, statusu spodrinot ar greznu māju, drīzāk pat – villu kādā pilsētas centra ielā.Pamatotas bailes rodas tajā rītā, kad pēkšņi uznāks sniegs, jo patlaban ar lāpstu aprīkota tikai viena mašīna, un negribas ticēt, ka pārējās izdosies sagatavot dažās minūtēs. Cilvēki, kuri pārzina tehniku ar hidraulisko piedziņu, kādām vajadzētu būt arī sniega šķūrēm, lēš – šādam darbam nepieciešamas vismaz trīs stundas. Tātad – sniegos līdz ausīm paši saviem spēkiem varēsim izlauzties no pilsētas, kas, pēc tās mēra domām, ir «pievilcīga un iekārojama».Var aizbildināties ar meteorologu mānīšanos, pašu vēlmi izgulēties vai vēl nez kādiem citiem no gaisa grābtiem iemesliem, tikai no šādas lavierēšanas nevienam autobraucējam labāk nekļūs. Var vien ieteikt – ja nepietiek prāta pašiem, atliek nedaudz pieslieties no ērtā biroja krēsla un pieredzes apmaiņas nolūkos apciemot, piemēram, Jelgavas rajona ceļu apsaimniekotājus. Tie mācēs pateikt, cikos jāizlien no siltajām gultām, lai laikus parūpētos par ceļu kaisīšanu.Tā nu sanāk – atsevišķas valsts un pašvaldību iestādes taupa uz algām, ārzemju ceļojumiem un citiem sīkumiem, bet mūsu pusē ekonomijai pakļauti autobraucēju maki, veselība un arī dzīvība. Jauki – dzīvojam kā Leiputrijā!
