Vispirms orientēju lasītājus uz to, ka šis nav mans, bet gan paziņas Ulda piedzīvojums. Uldis jau vairākus gadus uzturas citos medību laukos, tāpēc viņa stāstītajam anonimitāti var noņemt.
Netrūka celtnieku un Jelgavas dīkdieņu
Tur, kur krustojas Stacijas un Pasta iela un pa riņķi var aizbraukt gan pāri gaisa tiltam, gan nokļūt Rūpniecības ielā, pašlaik ir sakoptais Stacijas parks, ko no ielām norobežo dzeltenas krāsas režģi. Bet kādreiz parka malā bija necila koka būda, ko tā laika jelgavnieki pazina ar nosaukumu «Zaļā varde». Zaļa tā, protams, bija savas krāsas dēļ, bet kāpēc varde? Varbūt tādēļ, ka tajā no paša atvēršanas brīža līdz vēlai vakara stundai plūda tik daudz šķidruma, ka vardēm tur patiesi būtu īstā mājvieta. Šis šķidrums – kā jau katram saprotams, bija alus, ko no krāna kausos dāsni tecināja uzblīdusi bufetniece.
«Vardes» atrašanās vieta bija izvēlēta visai veiksmīgi: tajā iegriezās gan no Lietuvas puses iebraukušie, gan netrūka arī pastāvīgo apmeklētāju – dzelzceļa strādnieku, celtnieku un Jelgavas dīkdieņu, kuri bufetē atstāja i pašu pelnītās un i no sievām izdīktās kapeikas un, ja nebija arī to, tad centās iedzert uz paziņu rēķina.
Šā vai tā, bet metāla šķīvī uz mūžīgi slapjās kioska letes krājās kapeiku kaudzes, pamazām pārvērsdamās rubļos, ko bufetniece uzkrāja nenosakāmas krāsas ķiteļa kabatā.
Inkasents stiepa somu, es – ar pistoli
Bet, ja kaut kur uzkrājas nauda, tad vajadzīga arī kāda persona, kura dienas beigās to savāktu un nogādātu tālāk. Šāda persona ir inkasents. Un, ja tam ir darīšana ar naudu, tad viņam vajadzīgs arī ierocis un miesassargs.
Šāds miesassargs biju es, jo mans inkasents automašīnu gan vadīja, bet no pistoles viņam bija paniskas bailes.
Tā nu mēs dienas nogalēs kursējām pa Jelgavu krietni nobrauktā «bobikā»: viņš pie stūres, es līdzās, bet starp mūsu kājām gulēja naudas soma, kas, vakaram tuvojoties, piebrieda arvien resnāka. Parasti naudu ievācām divatā: inkasents stiepa somu, bet es ar pistoli gāju pāris soļu aiz viņa – ej, nu, sazini, kas var gadīties! Bet «Zaļā varde» bija izņēmums – tajā mans šefs devās viens, jo tur pacienāja, un arī šefs bija normāls vecis, kurš no alus kausa, sevišķi, ja to pasniedz bez maksas, nebūt neatsakās.
Bufetniece redzes asumu mazināja ar šņabja glāzi
Kāpēc tad «Vardē» inkasentu cienāja? Lieta tāda, ka bufetē izkārtos uzrakstus «Pie mums nesmēķē» un «Līdzatnestos alkoholiskos dzērienus lietot aizliegts» neviens neņēma galvā: mazais kambarītis no rīta līdz vakaram bija piepīpēts līdz grīdai un to, cik līdzatnesto pudeļu apkopēja savāca no galdapakšas, zināja tikai viņa viena. Lūk, šādus skatus priekšnieku acīm nevajadzēja redzēt, un, lai acis kļūtu mazāk vērīgas, bufetniece redzes asumu mēdza mazināt ar kādu šņabja glāzi un dažiem alus kausiem.
Kādā vēlā un draņķīgā novembra vakarā mēs tuvojāmies «Vardei» no dzelzceļa stacijas puses. Apturējis braucamo pārdesmit metru no bufetes, priekšnieks mani nopietni instruēja: «Tu, Uldi, sēdi un gaidi – es ilgi neuzkavēšos!» Un aizmetās uz «Vardi», pat aizdedzes atslēgu neizņēmis. Gaidīju minūtes desmit, piecpadsmit. Mēģināju lasīt vecu avīzi, bet ielas apgaismojums bija pārāk niecīgs. Pamazām sāka salt, jo «bobika» vietām caurais brezenta pārsegs un spraugas gar abām durvīm ne no rudens vēja, ne lietus īpaši nepasargāja. Tā, sākdams pamazām drebināties, nosēdēju vēl labu brīdi, taču no šefa joprojām nebija ne vēsts.
«Pag’,» es nodomāju. «Jāmēģina piestūrēt tuvāk durvīm, tad varbūt priekšnieks, motora troksni izdzirdis, savus degustatora pienākumus pārtrauks.»
Es automašīnas stūri savā mūžā vēl nopietni rokās nebiju turējis, taču, skatoties no malas, braukšana īpaši sarežģīta nelikās: ieslēdz ātrumu, spied gāzes pedāli un stūrē! To visu, prātīgi apsvēris, es pagriezu aizdedzes atslēgu: motors ierūcās kā labi barots runcis. Nu tikai atlika spiest gāzi! «Bobiks» sāka kursēt, tikai ne uz to pusi, kur man vajadzēja, – tas pārmetās pāri ietvei un ripoja iekšā parkā.
Vecie jelgavnieki droši vien atceras, ka parka stūrī netālu no «Zaļās vardes» kādreiz slējās masīva ģipša figūra «Meitene – sliežu bīdītāja». Ilgajos stāvēšanas gados meitene bija manāmi noplukusi – par to bija parūpējies gan laika zobs, gan «Vardes» apmeklētāji, kuri krēslas stundās, meiteni apkampuši, mēdza kārtot savas dabiskās vajadzības.
Reanimēt laikam neviens negribēja
Šī skulptūra zināmā mērā kļuva par manu glābēju, jo «bobiks», kaut pa nokalni ripodams, pret ģipša meiteni atdūries, tomēr apstājās. Es izlēcu no kabīnes, lai novērtētu nodarīto kaitējumu, un uzreiz sapratu, ka šī meitene sliedes nekad vairs nebīdīs.
Tikko nelaimes vietai pieskrējušajam inkasentam bija savs spriedums: «Laižamies lapās, kamēr nav sanākušas ziepes!» Mēs šķērsojām parka stūri, nokļuvām uz Komjaunatnes ielas un aizdrāzāmies, kā velna plēsti.
«Sliežu bīdītāju» reanimēt laikam neviens negribēja; tā pazuda tāpat kā ar laiku viņai līdzīgās ģipša māsiņas un brālīši citos pilsētas nostūros. Un Dievs vien zina, pie kā turpmāk atbalsta punktu meklēja «Zaļās vardes» vēlīnie apmeklētāji. ◆
