Tautas kolektīvais prāts ne velti izveidojis tādu atziņas kvintesenci kā: nesatraucieties par pašreizējām nepatikšanām, drīz būs jaunas, un tagadējās ātri vien aizmirsīsies.
Tautas kolektīvais prāts ne velti izveidojis tādu atziņas kvintesenci kā: nesatraucieties par pašreizējām nepatikšanām, drīz būs jaunas, un tagadējās ātri vien aizmirsīsies. To pašu var attiecināt uz ikvienas valsts dzīvi. Šķita, ka neko Izraēlas valstij labu nesola savulaik par premjerministru kļuvušais Ariels Šarons. Bijušais armijas ģenerālis, kuru palestīnieši dēvējuši par “Beirutas miesnieku”, tā atgādinot astoņdesmito gadu sākuma notikumus Libānas dienvidos. Izrādījās, ka tieši viņš pēc pārdesmit gadiem bijis gluži kā garants iespējamam mieram starp Izraēlu un neviena vēl neatzīto Palestīnas valsti. Tagad viss palicis, karājoties mata galā. A.Šarons atrodas slimnīcā. Viņam veiktas vairākas operācijas, lai glābtu dzīvību. Ārsti gan nedod ne mazākās cerības, ka Izraēlas premjerministrs vēl kādreiz varēs ķerties pie savu pienākumu pildīšanas. Tas nozīmē arī to, ka vismaz nelielu miera cerību nest sākušais process, visticamāk, uz nenoteiktu laiku tiks iesaldēts. Vienkārši tādēļ, ka virsroku gan izraēliešu, gan palestīniešu pusē var pārņemt nesamierināmā spārna piekritēji.
Negaidītā Šarona slimība pārtrauca desmit gadu ilgušo baiļu posmu Izraēlā. Ja atceramies, 1995. gada 4. novembrī toreizējo Izraēlas premjerministru Ichaku Rabīnu pēc demonstrācijas nošāva ebreju labējais ekstrēmists. Viņš savas valsts vadītāju vienkārši uzskatīja par nodevēju un sprieda, savuprāt, tam taisnīgu tiesu. Arī Rabīnu, kaut gan 1967. gada arābu karā viņš bija Izraēlas armijas virspavēlnieks, deviņdesmitajos gados uzskatīja par jauna miera procesa aizsācēju. Tieši viņš panāca, ka Oslo deviņdesmito gadu sākumā parakstīja vienošanos, kas pavēra ceļu palestīniešu pašpārvaldes izveidošanai un ļāva noslēgt miera līgumu ar Jordāniju. Klajā nāca arī paziņojums, ka palestīniešiem jāatdod 1967. gadā Izraēlas okupētās teritorijas. Taču, iespējams, vissvarīgākais viņa ieguldījums bija paziņojums, ka Izraēlai jāatdod teritorijas, kuras tā okupējusi tā saucamajā Tuvo Austrumu karā. Šie soļi gan neguva atsaucību Izraēlā. 1995. gada 4. novembra atentātu var arī uzskatīt par likumsakarīgu iznākumu.
Kā jau minēts, Šaronu gluži likumsakarīgi varēja uzskatīt par Rabīna miera procesa turpinātāju. Kaut arī viņš neguva nedalītu tautiešu piekrišanu, tomēr politiķu vairākums parlamentā viņu atbalstīja. Gaidot martā paredzētās parlamenta vēlēšanas, viņš pat izveidoja jaunu politisko partiju. Liktenis iejaucās, un 77 gadus vecajam politiķim acīmredzot nebūs iespējams pabeigt cerēto. Neapmierināto pietiek. Izraēlā noteikti ar jaunu sparu atsāksies protesti pret okupēto teritoriju atdošanu. Palestīnieši arvien kareivīgāk pieprasīs lielāku autonomiju bez kādiem priekšnosacījumiem. Turklāt pamatīgu eļļas šalti Tuvo Austrumu ugunskurā paspējis iešaut jaunais Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinežads, kas pagājušā gada decembra sākumā uzstājās ar asiem uzbrukumiem Izraēlai. Intervijā kādam arābu televīzijas kanālam viņš pat piedāvājis Vācijai un Austrijai nodot daļu savas teritorijas jaunas ebreju valsts veidošanai un tā likvidēt spriedzi Tuvajos Austrumos. Paziņojums gan izraisīja pasaules sabiedrības sašutumu. Cik var spriest, tas gan Irānas prezidenta kareivīgumu nav mazinājis. Turklāt vakar Irānā atsākta iesaldētā kodolpētījumu programma, kas vieš zināmas bažas, ka agri vai vēlu arābu pasaules rokās nonāks atomieroči. Tieši šis fakts Šarona noiešanu no politiskās skatuves dara bīstamu, jo Izraēlā varas grožus var saņemt karstgalvji, kuriem gribēsies Irānas atompētījumu centrus noslaucīt no zemes virsas. Tā ka pašlaik droši var apgalvot: līdzšinējās nepatikšanas šajā reģionā aizēnos jaunas un, iespējams, daudz nepatīkamākas.
