Tas bija ap 1953. gadu, kad es Zaļenieku pagastā kolhozā «Eglaine» kopu cūkas. Tolaik mutes un nagu sērga bija gan govīm, gan cūkām, gan mazajiem sivēniem. Nekas briesmīgs tas toreiz nešķita.
Tas bija ap 1953. gadu, kad es Zaļenieku pagastā kolhozā «Eglaine» kopu cūkas. Tolaik mutes un nagu sērga bija gan govīm, gan cūkām, gan mazajiem sivēniem. Nekas briesmīgs tas toreiz nešķita. Tiklīdz kādai sivēnmātei uz deguma uzmetās čulgas, tās pārdūrām, piesūcinājām marli un apsmērējām degunus arī pārējām cūkām. Tā visas vienā reizē sērgu pārslimoja, pat no mazajiem sivēntiņiem neviens nenobeidzās. Galvenais bija dzīvniekus labi barot un turēt siltumā kūtī. Arī mēs pašas, kopējas, pārslimojām to mutes sērgu. Tas bija tāpēc, ka dzērām govs pienu – kaut arī vārītu. Lopiem pēc slimošanas nekādas sliktas sekas nepalika, kaut arī bijām iztikušas bez daktera.
Es domāju, ka lopiņi nav jāgalē nost un nav jāceļ nekāda panika. Ir jāstrādā. Lopiņus vajag labi barot un turēt siltumā mīkstos pakaišos.
Ar cieņu – bijusī kolhoza cūku kopēja, 80 g.v.
