Pirms gadiem trim četriem kādā Zemgales pagastā uz veikala durvīm, pie bijušās pagastmājas un dažās citās vietās, kas iedzīvotājiem kalpo par saziņas līdzekli un bezmaksas reklāmnesēju, bija parādījusies akurāta zīmīte.
Pirms gadiem trim četriem kādā Zemgales pagastā uz veikala durvīm, pie bijušās pagastmājas un dažās citās vietās, kas iedzīvotājiem kalpo par saziņas līdzekli un bezmaksas reklāmnesēju, bija parādījusies akurāta zīmīte. Tā aicināja nopelnīt, zemnieku saimniecībā ravējot bietes.
Acīmredzot entuziastu bija maz, jo pēc dažām dienām sludinājumā jau tika nosaukta arī alga: divi lati dienā.
Atkal – nekā. Atsaucību neradīja pat tas, ka sludinājuma autors bija viens no tā laika Saeimas deputātiem! Bietēm mācās virsū nezāles un saimniekam laikam arī izmisums, jo, ja atmiņa neviļ, vēl pēc dažām dienām vietējie «ziņu dēļi» vilināja ar jaunu sludinājumu, šoreiz talciniekiem piedāvājot samaksu «graudā»: katras vagas galā – pusstopu! Daži pieteikušies…
Anekdotiskais atgadījums galvenajos vilcienos bija patiess. Tas raksturo ne jau patiku vai nepatiku pret kādu darba devēju, bet gan situāciju, attieksmi laukos. Šņabja pudele arī mūsdienās bieži izrādās pati stabilākā valūta savstarpējos norēķinos – vienalga, vai par divritenim piemetinātu pedāli vai par kapa izrakšanu.
***
Nupat šoruden bija vareni padevušies kartupeļi. Dainas vīrs sarunāja «kratītāju», jūdza priekšā traktoru un brauca uz pushektāru lielā lauka. Raža pārsniedza cerēto. Kļuva skaidrs, ka pašu spēkiem galā netiks. Aicināja talciniekus. Solīja ne divus latus par dienu, bet – par «gājienu», tas ir, par katrām divām nolasītajām vagām. Atsaucības nebija. Tad saimniece solīja maksāt trīs latus. Daži cilvēki pieteicās. Divi no viņiem dienā nopelnīja pāri par desmit latiem. Citi aicinātie todien bija tikuši pie mēnesi gaidītā pabalsta un taisnā ceļā no pasta iegriezušies veikalā «uzpildīties».
Tajā pagastā (visai aptuveni ņemot) 70 procentu apkārtnes iedzīvotāju ir bez darba. Ne bezdarbnieki valstiskā, oficiālā izpratnē, bet – reāli bez darba. Vairums iemanījušies iztikt ar pensijas ubaga grašiem, daudzas ģimenes pārtiek no sociālajiem pabalstiem. Vienīgais tuvējais «rūpals», firma, kas dod darbu trīs vai četrām sievietēm, mēnesī maksā aptuveni 25 latus.
***
Piebraukušam pie veikala, man klāt pienāca ļodzīgs stāvs. Tāds kā vīrišķis. Trīcoši pirksti saudzīgi gumzīja vēl gruzdošu izsmēķi, kuru vairs pie lūpām pielikt nevarēja, bet izmest žēl.
«Klau, vai kāds darbs neatradīsies?» klasiskā žūpas balsī viņš uzrunāja. Vīrs nebija no tiem, kas paradis lūgt dāvanas. Viņš bija gatavs nopelnīt. Bet vai iztikai? «Gribi, mašīnu nomazgāšu!» viņš piedāvāja. «Varbūt kaut ko citu vajag palīdzēt…»
Atteicos kaut vai tāpēc, ka smidzināja lietus. Cita darba, ko uzreiz piedāvāt, nebija. Brīdi padomājis, teicu, ka rīt būs lasāmi kartupeļi, varbūt lai nāk palīgā. «Cik dosi?» vīreļa balsī nebija īpaša entuziasma. Nosaucu samērīgu summu. Algādzis pakasīja ausi: «Ē, vispār jau nebūtu slikti, bet tas jau tikai rīt… Dod piecdesmit santīmu avansā!»
«Rīt» mans rekrūtis neatnāca. «Točkā» atbilstoši neformālā tirgus likmēm par izdiņģēto avansu viņš bija nopircis puslitru «krutkas». Tai dienai pietika.
***
Kādā kokzāģetavā saimnieks saņēma steidzamu, prāvu pasūtījumu. Vajadzēja vairāk strādnieku. Solīja labu algu ik nedēļu. Vīri pieteicās. Nedēļas beigās saņēma salīgto maksu un daži no viņiem pateica: mums pietiek! Kad nauda bija nožūpota, nāca pie zāģētavas saimnieka, lai ņemot atkal darbā. «Kā lai pieņemu strādniekus, uz kuriem nevar paļauties? Vakarā piedzersies, rīt neatnāks… Un vispār – kā lai uzticu darbu ar mehānismiem, zāģiem cilvēkiem, par kuriem neviens nevar būt drošs, ka nav žvingulī, ielaidīs pirkstus, roku vai uzreiz galvu gaterī,» sūkstījās saimnieks.
***
Laukos bezdarbs ir katastrofāls. Tajā pašā laikā nav daudz tādu, kurus varētu, kurus kāds gribētu pieņemt darbā. Līdzīgi ir arī pilsētās. Jelgavā vēl pirms gadiem desmit bija attīstīta mašīnbūve, metālapstrāde. Tagad rūpnīcas vairs nestrādā. Tās dažas firmas, kas uz agrāko uzņēmumu drupām pamazām veidojas un paplašina darbību, aicina metinātājus, virpotājus, citu specialitāšu strādniekus. Taču maz ir tādu, ko var pieņemt darbā. Firmas «Novators» vadītāji, piemēram, nopietni norūpējušies par to, ka nav vajadzīgo specialitāšu strādnieku: nevis nav vispār, bet nav tādu, uz kuriem var paļauties, kuru kvalifikācija atbilstu mūsdienu prasībām. Nesenajā sociālistiskajā pagātnē, stagnācijas laikā, rūpnīcu cehos bieži trūka strādnieku. Bija mierā ar tādiem, kādi bija: nāca paģiraini, darba laikā mēdza dzert, kavēja darbu… Ar daudz ko samierinājās, maksāja algas, lai tikai aizlāpītu robus štatu sarakstos. Kolhozos bija tas pats: metinātājs, ja gribēja, varēja lemesi vai, piemēram, asi sametināt, varēja pateikt – stiep polšu, tad būs. Varēja arī nesametināt, ja polšu iznāca vairāk.
Pilsētās, lai nu kā, bezdarbniekiem iespēju tikt pie citas darba vietas tomēr vairāk. Bet ko iesākt kādreizējam kolhoza metinātājam, santehniķim? Kopsaimniecības likvidētas, zemnieku saimniecības nav tik lielas, lai pastāvīgi algotu šādus strādniekus, arī tehnika modernāka un saimniekošana saprātīgāka… Katrā pagastā šādu «lieko» cilvēku ir daudz. Tikai nedaudzi no viņiem atraduši pastāvīgu algotu darbu. Vairums vai nu iztiek no gadījuma «haltūriņām», vai pilnīgi iegrimuši apātiskā vienaldzībā un postā. Tas šķiet vieglāk panesams, ja apreibinās. Taču katrai iedzeršanai seko paģiras, kuras ar laiku arvien uzstājīgāk paģēr arvien lielāku «ielāpu». Kā zināms, alkoholā ir arī daudz kaloriju, tāpēc organisma fizioloģiskās funkcijas saglabājas pietiekami ilgi, noārdās tikai smadzenes, degradējot personību…
***
Viena no degradēšanās pazīmēm ir vienaldzība, apātija un neuzņēmība. Kāds zemnieks, runājot par aktuālām problēmām laukos, pieminēja mums daudziem tik zināmo pasaku vardīti, kas atšķirībā no savas krējumā slīkstošās sugas māsas tikmēr kulstīja kājas, kamēr sakūla sviestu:
«Mums nevienam neklājas viegli. Taču uz grūtībām katrs reaģē citādi. Man ir ģimene, trīs bērni. Esmu par viņiem atbildīgs. Esmu fiziski vesels. Kamēr spēšu – kustēšos, paēdināšu un skološu viņus.»
Šis vīrs iesāka saimniekot ar dažiem hektāriem zemes. Pirmais nopietnais solis bija par kredītu pirkts neliels traktoriņš. Tā sloga mudināts, strādāja vēl negantāk. Parādu atdeva. Iegādātais ražošanas līdzeklis nekādu lielo peļņu dot nespēja, taču iztiku nodrošināja. Turklāt zemnieks bija iemantojis kreditoru uzticību, viņam tika dota jauna iespēja. Tagad šis zemnieks nopircis un vēl nomā ap piecdesmit hektāru zemes, viņam ir nepieciešamākā lauksaimniecības tehnika, samērā nodrošināta iztika ģimenei, taču līdz pārticībai tālu. Lai gan katram ir sava izpratne par iztikšanu un pārticību…
Šis saimnieks jau dažus gadus pēc kārtas algo vairākus cilvēkus. Tas ir, nodrošina regulārus ienākumus vairākiem bezdarbniekiem. Viņš teic, ka esot paveicies, jo viņa algādžiem nepiemītot dzeršanas kaite, pārsvarā pie viņa strādājot pensionāres. Taču vairākiem paziņām patiešām esot lielas problēmas ar darbiniekiem: vieni dzeršanas dēļ kavē darbu, citi pieprasa salāpīt paģiras.
Laukos par katru darbu samaksa tiek noteikta atsevišķi, kā salīgst. Izplatīta likme ir divi lati dienā plus vēdera tiesa, pusdienas. Ar šādiem noteikumiem parasti ar mieru strādāt ravētājas, arī skolēni ogu un citas ražas novākšanā. Ja strādniekus līgst uz ilgāku laiku, pastāvīgā darbā, protams, viena puse ieinteresēta pēc iespējas labāk nopelnīt, bet otra – pēc iespējas lētāk tikt galā ar darbiem. Un tad nu katram mazajam vai vidējam uzņēmējam jāizurbjas cauri ja ne gluži visai Latvijas likumdošanai, tad vismaz tās daļai, kas attiecas uz nodokļiem. Taču mūsu valstī nodokļu likumdošana ir tik greiza, ka tā nevis sekmē ieņēmumus budžetā, bet veicina dažādas blēdības, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Šīs gudrības svarīgi apgūt ikvienam uzņēmējam, kas, algojot citus, pats nevēlas palikt bez biksēm. Tas ir, zemnieks ieinteresēts strādniekam maksāt «konvertā». Aprēķins vienkāršs: ja minimālā alga valstī ir 50 latu, tad, lai to likumīgi maksātu strādniekam, zemniekam jāšķiras kopumā jau no apmēram 70 latiem. Ja nodarbina, sacīsim, desmit cilvēku, tad «ne par ko» jāizdod jau 200 latu. Taču arī algādži valstij maksātu nodokļus. Valsts cērp no abiem – darba devēja un ņēmēja. Tāpēc gan viens, gan otrs naktīs labāk guļ, ja norēķinās «pa tiešo»: saimnieks kalpam maksā, pieņemsim, 40 latu mēnesī, toties – «uz rokas. Strādnieks apmierināts: ja būtu jāmaksā nodokļi, viņa tīrais ienākums iznāktu mazāks. Un saimnieks apmierināts: viņš ietaupa 30 latu, par tiem gandrīz var noalgot vēl vienu strādnieku. Kurš, kas tad ir zaudētājs? Valsts. To zina visi. Un visi zina, ka visi to zina, bet tik un tā nekas nemainās.
(Turpmāk vēl.)
