Divas krāšņas dienas Jelgava dzirksteļoja Raganu sakurtajā teātra sārtā. Ragana – spēja burt, pārvērst, vilināt, maldināt, spēlēt spēli. Raganu spēles, Raganu dzīres.
Divas krāšņas dienas Jelgava dzirksteļoja Raganu sakurtajā teātra sārtā. Ragana – spēja
burt, pārvērst, vilināt, maldināt, spēlēt spēli. Raganu spēles, Raganu dzīres.
«Sarīkotās dzīres ir greznas – vīns dārgos biķeros, cepeši, baltmaize un citi labākie ēdieni ir uz galda. Tikai tas, kas no šiem ēdieniem pēc dzīrēm līdzi paņemts, pārvēršas: baltmaize – par zirgu strumpuļiem, vīna biķeri – par miroņu galvas kausiem, ciema kukulis – par cūku mēsliem, cigārs – par miroņa kauliņu, desas – par čūskām…»
Raganu spēles ir vilinošas un pilnas burvības. «Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu…» saka ragana Spīdola, un Valpurģu pārvērtību nakts var sākties!
Aspazijas luga «Ragana»
Aspazija lugu sarakstījusi 1894. gadā, savu pirmizrādi tā piedzīvojusi 1895. gada aprīlī Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Luga palikusi nepabeigta, jo Aspaziju nav apmierinājis 5. cēliens, kuru viņa vairākkārt centusies pārstrādāt. Ir saglabājušies vairāki uzmetumi lugas noslēgumam, taču neviens no tiem nav realizējies līdz galam. Pirmajā – nepabeigtajā – variantā luga piedzīvojusi daudz inscenējumu, un pie tā turējies arī A.Krūmiņš, veidojot savas «Raganas» iestudējuma atjaunojumu Spīdolas ģimnāzijas teātrī (pirmais lugas iestudējums tapis 1998. gadā). Atjaunojums veltīts Aspazijas 135 gadu jubilejai un Spīdolas ģimnāzijas pastāvēšanas desmitgadei.
Aspazija lugas žanru nodēvējusi par dramatisku fragmentu. Autore radījusi ideju drāmu dzejā. Grūts un dziļš žanrs, kaut gan, manuprāt, šī luga nepieder pie autores izcilākajiem darbiem. Taču jebkurš dramaturģijas darbs spēj dzīvot tikai uz skatuves. Aspazija: «Kas ir drāma, kura nevar parādīties uz skatuves? Tā dzīvo tikai pusdzīvi. Visi tie tēli, kurus dzejnieks ar savām gara acīm ir skatījis… tie ar nepacietību alkst un gaida, lai taptu par miesu. Viņu dvēseles sēd rindā… un grib spārnos celties un pasaulē laisties.»
A.Krūmiņš izrādei mēģinājis iedot šos spārnus. Nospēlēt ideju drāmu dzejā ir grūti pat profesionāliem aktieriem, kur nu vēl jauniešiem, kas tikko sāk apgūt skatuves mākslas pamatus! Bez reālās darbības jānospēlē vēl otra – idejiskā –, un tas ne vienmēr izdodas. Visgrūtākā loma ir galvenajai varonei Liesmai (Laura Dabare). Lugas autore Liesmas tēlu un tās dvēseli veidojusi pretrunu pilnu, kas nemitīgi jūt sevī plosošus, pretējus spēkus un kaislības. Dēmonisks tēls, kas cenšas mācīties mīlēt, piedot, pat ziedoties. Arī jaunie aktieri cenšas mācīties līdzi saviem tēliem. Un te atkal vietā ir A.Krūmiņa vārdi, ka viņi to spēlē tā, kā viņi to saprot. Nosacītā telpas iekārtojumā, kas transformējas un nes zināmu simbolisku slodzi, lugas varoņi pārdzīvo laicīgas un pārlaicīgas kaislības. Dažbrīd spēles aktivitāte rada pat pārāk reālas bailes izrādes skatītājiem, proti, Karaļa (R.Biedrītis) un Visvalda (M.Būka) cīņas ainā ar rapieriem, kuras laikā pirmo rindu skatītāji, aizturējuši elpu, pieplok pie krēsliem. Manuprāt, skatuves nosacītības estētikā varēja iztikt arī bez neveiksmīgi nostiprinātajām durvīm, kuras paralēli izrādes darbībai draudzīgi vēroja gan paši aktieri, gan skatītāji (durvis vairākkārt nogāzās, laimīgi – nevienu neaizskarot).
Īpaši jāuzteic kostīmu mākslinieces Rūtas Kuplās darbs. Profesionālās mākslinieces radītā tērpu galerija ne tikai palīdz jaunajiem aktieriem sajust tēla iekšējo būtību, bet arī «nospēlējas» kā vērtība pati par sevi. Tāda ir arī režisora spēja vizuāli veidot idejisko saikni: zemzeme – zeme – debesis. Darbības vietai izvēloties centrālo vertikāli, Agris veiksmīgi transformē nosacīto scenogrāfijas elementu gan par zemapziņas tumšo spēku mitekli, gan upuraltāri, gan troni. Varētu tikai vēlēties, lai A.Krūmiņa radītā simboliskā rituāla izrāde spēj atrast savu izaugsmi «dziļumā».
(Turpmāk vēl.)
