1918. gada 12. jūlijā Latviešu pagaidu nacionlās padomes Ārlietu nodaļa izsniedza pilnvaru pirmajam latviešu diplomātiskajam pārstāvim ārzemēs, kurš devās turp Latvijas neatkarības atzīšanas cīniņos.
1918. gada 12. jūlijā Latviešu pagaidu nacionlās padomes Ārlietu nodaļa izsniedza pilnvaru pirmajam latviešu diplomātiskajam pārstāvim ārzemēs, kurš devās turp Latvijas neatkarības atzīšanas cīniņos. Pirmais «oficiālais» Latvijas diplomāts ir Zigfrīds Anna Meierovics. Viņš arī nedaudz vēlāk kļuva par pirmo Latvijas ārlietu ministru. Kaut arī pašas ministrijas tajā brīdī vēl nebija, notika ārlietu dienesta tālāka izveide.
Ārlietu ministrijas kā valsts resora organizēšana tika uzsākta 1919. gada jūlijā pēc pagaidu valdības atgriešanās no Liepājas, šajā laikā no ārzemēm atgriezās arī Meierovics. Latvijas diplomātijas lielākā problēma valsts pastāvēšanas pirmajos gados bija tā, ka latviešu inteliģencei nebija diplomātiskā darba pieredzes.
1921. gada 26. janvārī sākās Latvijas Republikas starptautiskā atzīšana – šajā datumā Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstu (Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Beļģijas un Japānas) Augstākā padome sanāksmē Parīzē atzina Latvijas valsti «de iure». Latvija bija kļuvusi par pilntiesīgu valsti citu valstu saimē, par starptautisko attiecību subjektu. 1921. gada septembrī Latvija iestājās tagadējās ANO priekštecē Tautu Savienībā, ar ko faktiski noslēdzās sarežģītais Latvijas starptautiskās un diplomātiskās atzīšanas process un Latvija tika atzīta par līdzvērtīgu partneri visām pārējām Tautu Savienības dalībvalstīm.
Jau pirmajā pastāvēšanas gadā Latvija nodibināja diplomātiskās pārstāvniecības Lielbritānijā (kas «de facto» atzina Latvijas valdību pat 7 dienas pirms Latvijas valsts proklamēšanas), Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Francijā, Igaunijā, Lietuvā, Itālijā, Polijā un konsulārās pārstāvniecības Oslo, Berlīnē un Londonā. Turpmākajos gados to skaits strauji palielinājās.
Laika periodā starp 1921. un 1940. gadu Latviju atzina 42 valstis, kas bija lielākā daļa tolaik pastāvošo valstu. Savukārt pašlaik Latvijai ir diplomātiskās attiecības ar 124 valstīm un attiecību nodibināšanas process turpinās.
Iveta Šulce, Ārlietu ministrijas Eiropas Savienības un ārējās ekonomiskās politikas
departamenta direktore, intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Diplomātu dienests ir salīdzināms ar militāro dienestu – diplomāts tāpat kā kareivis saņem «pagonus» un viņa karjera ir līdzīga militāras amatpersonas karjerai. Mēs sākam ar zemāko «pagonu», kas ir atašejs, tālāk seko trešais sekretārs, tad otrais sekretārs, tad pirmais sekretārs, tad seko padomnieks un tad jau ir pilnvarotais lietvedis un vēstnieks.
Un tad mūžs arī ir noslēdzies…
Principā tieši tā arī ir. Piemēram, Vācijā ārlietu dienestā karjeru plāno tā, lai tā noslēgtos ar šo te augstāko diplomātisko ieņemamo amatu, kas saucas –-vēstnieks.
Kāda izskatās jūsu darba diena – tai ir arī noteikts modelis vai katra diena veidojas saskaņā ar tā brīža aktualitātēm?
Ir modelis, tam noteikti jābūt. Mēs esam maza valsts ar ļoti ierobežotiem resursiem un mums jāstrādā efektīvi. Lai to varētu, ir jāplāno savs darbs un jānosaka prioritātes. Kāds kolēģis man savā laikā teica: Iveta, apstājies! Paskaiti, ar cik lietām tu dienā nodarbojies? Es apsēdos un saskaitīju: tie bija septiņi jautājumi vienlaicīgi. Ja katru dienu strādā ar 7 jautājumiem, tad – pareizinot šo skaitli ar piecām un reizēm arī ar sešām, septiņām dienām nedēļā – iznāk liela nenopietnība. No rīta atnākot uz darbu, primārais man ir administratīvā darba koordinēšana un strtēģisko vadlīniju noteikšana. Ir lietas, kas ir svarīgas un steidzamas, ir tādas, kas ir svarīgas, bet nav steidzamas, un ir lietas, kas nav steidzamas un nav svarīgas. Sastrukturējot dienas kārtībā paliek kādi trīs tiešām nopietni jautājumi.
Ārlietu ministrijā – tāpat kā jebkurā citā institūcijā – ir darbs ar papīriem (lai cik tas smieklīgi neskanētu), un tas aizņem ļoti lielu laiku. Savā laikā es lasīju, kā dienu plāno karaliene Elizabete – viņai dienā ir no rīta divas stundas un pēcpusdienā divas stundas, kad viņa strādā tikai ar papīriem. Es pie sevis smējos: ir nu gan svarīgs darbs – ar papīriem! Tikai šodien es saprotu, ko nozīmē šis darbs, jo diplomāta nafta ir informācija. Ja nespējat veikt informācijas analīzi, nespēsiet arī pieņemt konkrētus lēmumus atbilstošā kvalitātē. Papīru studēšana ir darbs, kas dienā man aizņem trīs stundas.
Diplomāts savā veidā ir spīkers, lobētājs, kurš, sagatavojot kādu līgumu (un parasti iekvienam līgumam ir daudzas dimensijas – ekonomiskā, iekšlietu utt.), tiekas ar ārvalstu vēstniecību pārstāvjiem un ar saviem kolēģiem valdībā, lai sadarbība būtu koordinēta. Lai mēs runātu vienā valodā, mums ir jāzina, kā katrs no mums traktē konkrēto jautājumu. Latvijai parādoties «āpusē» visdažādākajos līmeņos, panākt vienu «valodu», vienu stratēģiju – tas ir Ārlietu ministrijas uzdevums.
Kādi ir tie svarīgākie jautājumi, ar kuriem pēdējās dienās nācies saskarties?
Svarīgs pēdējo dienu jautājums bija tā sauktais «cūku karš». Ārlietu ministrijai bija jādod sava ekspertīze par importa ierobežojumu piemērošanas lietderīgumu. Nākamais – mēs šobrīd aktīvi strādājam pie Baltijas vienota tirgus izveides un iespējamām atbalsta programmām šajā virzienā. Vēl problēma, ar ko mēs šobrīd nodarbojamies, ir funkciju sadale starp Ekonomikas un Ārlietu ministrijām.
Vai funkciju sadalīšana starp ministrijām atkārtojas pēc katra jauna kabineta izveidošanas? Citiem vārdiem, vai tas ir nepārtraukti ilgstošs process, kas aizsāies ar pirmā kabineta izveidošanu un nekad nebeigsies?
Jāsaka, ka jā. Lai arī mēs sakām, ka valdības politikā tiek nodrošināta kontinuitāte, tajā pašā laikā katra personība ienes jaunas vēsmas un savu redzējumu. Lai taupīgi izlietotu cilvēkresursus un finansu līdzekļus, un lai skaidri zinātu, kādas vienam pret otru ir prasības, – ir jābūt funkciju sadalei. Bieži vien populistiski vai politiskās retorikas līmenī tiek teikts, ka Ārlietu ministrija un Ekonomikas ministrija nodarbojas ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem, un par ko gan tādā gadījumā tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Ekonomisko jautājumu loks ietver ļoti plašu attiecību spektru. Ir tā saucamās daudzpusējās attiecības, piemēram, Latvijas integrācija globālajos un reģionālajaos procesos (Latvijas dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā u.c.) ir reģionālā sadarbība utt.
Cik liels ir jūsu departaments un kāda ir tā struktūra?
Departamentā ir divas nodaļas – ārējās ekonomiskās politikas nodaļa un ES politikas nodaļa. Kopumā departamentā srtādā 14 cilvēku, kaut gan štata vietu ir 16.
Tas ir tieši tikpat, cik topošajiem Krasta kantorim (premjera biedrs ES lietās) un īpašo uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām R. Zīles birojam. Vai jūsu darbs – kas nav retums valsts aparātā – nedublēsies?
Jūsu balsī skan zināms cinisms, nosaucot premjera biedra biroju par kantori. Tā ir vispārējā sabiedrības attieksme pret ierēdņiem.
Nekādas paralēles nedrīkst vilkt. ārlietu dienestam ir viens darba lauks un premjera biedram ES jautājumos ir otrs darba lauks, kas absolūti nepārklājas. Tas pats sakāms par R. Zīles biroju. Tas jums jāprasa viņiem. Ne man kā birokrātam spriest par šo amatu lietderīgumu.
Jūs ieminējāties par sabiedrības vispārējo attieksmi pret ierēdņiem… Kāpēc, jūsuprāt, ir šāda attieksme?
Es gribu vilkt paralēles ar pirmās neatkarības laiku. Pēc 1991. gada un toreiz pēc 1918. gada ārlietu dienests tika veidots no teorētiski un profesionāli nesagatavotiem inteliģences pārstāvjiem. To var arī vispārināt, jo arī visa Latvija sāka no nulles. 50 gadu piespiedu inkorporācija PSRS nesa sev līdzi visa veida suverinitātes, tai skaitā ārpolitikas, zaudēšanu. Mums nebija savas pieredzes ne budžeta politikas, ne ārpolitikas veidošanā. Darbu uzsāka patriotiski noskaņoti, vairākumā gadījumu latviešu inteliģences pārstāvji, kuri gribēja nostiprināt valsts neatkarību, ar vislielāko sirdsdegsmi sevi realizēt valsts interešu labā.
Acīmredzot sabiedrībā ir par maz skaidrots, kas ir valsts intereses un ar ko atšķiras, teiksim, kādas firmas darbinieks no ierēdņa valsts institūcijā. Vienā gadījumā cilvēks strādā, lai nodrošinātu labklājību, peļņu, efektīvu ekonomisko darbību konkrētajā uzņēmējdarbības formā, otrā gadījumā – viņš nesaņem peļņu vai nestrādā kāda interesēs, bet darbojas visas sabiedrības labā. Jautājums – cik lielā mērā šis cilvēks apzinās sabiedrības, tātad valsts, vajadzības? Par ierēdņiem būtu jāstrādā cilvēkiem, kuriem ir augsti morālie kritēriji, augsta profesionāla sagatavotība un kuri saprot savu atbildību pret sabiedrību par darbu, ko viņi veic. Birokrāts ir kļuvis par lamu vārdu Latvijas sabiedrībā. Pie tā esam vainīgi visi mēs, jo mēs neesam atbalstījuši ierēdņa pozitīvo tēlu kā tādu, kas var palīdzēt sabiedrībai, kas nostiprina valsts neatkarību, realizējot valdības politiku. Mēs esam meklējuši tikai vainu ierēdņos, lai gan paši neesam bijuši ideāli.
Atcerēsimies Kenedija spārnoto teicienu: sāksim paši no sevis! Ar tādu pašu aicinājumu būtu jāsāk Latvijas valdībai. Paskatīsimies, ko mēs katrs darām savā firmā, savā ģimenē un kā mēs strādājam, vienalga kurā darba vietā. Tad, kad katrs godīgi maksās nodokļus un godīgi attieksies pret saviem pienākumiem, valsts uzplauks un zels.
Kā fenomens jāmin arī mentalitāte. Vāciešiem ir tāds teiciens – kārtībai ir jābūt! Ne velti Vācija pēckara Eiropā ir nodemonstrējusi fantastisku ekonomiskās un sociālās labklājības izaugsmi. Latvieši arī ir ļoti strādīga tauta, un, ja mēs paņemtu nost to nīgrumu un neapmierinātību… Paskatieties, kas dominē presē – vaidi, gaudas, neapmierinātība. Būsim konstruktīvā – ja jūs neapmierina situācija, tad pasakiet, kāds ir risinājums.
Vēl viens iemesls ir tirgus, tai skaitā darbaspēka tirgus. Viens no konkurences kritērijiem ir algas. Ja, teiksim, referents Ārlietu ministrijā saņem mazāk par 100 latiem, tad jājautā – vai maksājot tādu algu privātstruktūrā, jūs vrēsiet prasīt no šā cilvēka kvalitāti?
Par presi runājot, jāsaka gan, ka jūsu pieminētās Vacijas presē attieksme pret politiķiem ir daudz nesaudzīgāka, dažkārt arī ciniskāka nekā mūsu presē. Tiesa gan, Latvijas presē ir mazāk analīzes un pētījumu, kas veltīti atsevišķām problēmām, negācijām utt.
Situācija ir cita. Mūsu neatkarība ir atjaunota 1991. gadā, Vācija demokrātijas apstākļos strādā jau 50 gadu. Tur diskusija bijusi daļa no sabiedrības dzīves un cilvēki ir aicināti motivēti piedalīties šajā diskusijā. Latvijas presē motīvs ir – laba ziņa ir tā, kas ir slikta. Kur kas nodedzis, kurš kuru nošāvis vai korumpējis…
Situācija tiešām ir cita, piemēram, sociālajā jomā. Negāciju un nejēdzību, kas saistītas ar valsts dzīvi, ir krietni vairāk. Arī korumpētības līmenis, kā zinams, Latvijā ir cits…
Tad jābūt valdības programmai, kā to novērst.
Kur gan ir šīs programmas un – galvenais – rezultāti?
Es domāju, ka tas notiek. Cik man zināms, Iekšlietu ministrijā ir šāda korupcijas novēršanas programma.
Es skatos, – jums priekšā uz galda ir ārlietu dienesta darbinieka rokasgrāmata. Kas tajā apkopots un kā jūs to izmantojat? Tā, cik noprotu, ir jūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa?
Kā Bībele. Līdz pat 1996. gadam mēs savā darbā vadījāmies no dažādiem citiem materiāliem, piemēram, Krievijas Starptautisko attiecību institūta gatavotās mācību grāmatas. Šajā grāmatā ir apkopots viss diplomātam nepieciešamais: piemēram, skaidrots, kā rakstīt notas, kas ir galvenais rakstītās komunikācijas veids starp ārlietu dienestiem; kas ir ārvalstu protokols; kā tiek organizētas vizītes. Ja jūs esat diplomāts, jums jāzina, kā uzvesties un kas ir jāģērbj, kad jūs dodaties uz kādu pieņemšanu. Šeit ir tie a,b un c, kas nepieciešami mūsu darbā.
Vai tur skaidrots arī tas, kā runāt ar žurnālistiem?
Nē, tā gan tur nav. Šajā ziņā nav tādu vienotu vadmotīvu. Čērčils ir teicis, ka diplomāts ir vīrietis, kurš divreiz padomās, pirms viņš neko nepasaka. Es pārkāpju šo principu, pirmām kārtām, tāpēc, ka esmu sieviete (tā ir iezīme, kas starptautiskajā politikā ieviesusies pēdējā desmitgadē) un, otrkārt tāpēc, ka es ar jums runāju atklāti. Karš diplomātijā ir cīņa ar mierīgiem līdzekļiem. Tas izsaka diplomāta darbības jēgu. Mums ir vienmēr jāspēj atrast kopēju valodu, tai pašā laikā neizpaužot valsts noslēpumus un izpildot tos uzdevumus, kādi mums ir uzticēti.
