Tikai dzīvojot pēc principa «sākumā naudu, tad – preci», zemnieki var sevi pasargāt no krāpniekiem, atzīst Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas ekonomisko noziegumu atklāšanas grupas priekšnieks Aigars Adata.
Tikai dzīvojot pēc principa «sākumā naudu, tad – preci», zemnieki var sevi pasargāt no krāpniekiem, atzīst Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas ekonomisko noziegumu atklāšanas grupas priekšnieks Aigars Adata.
Šogad Jelgavas policijā ar iesniegumu vēl nav vērsies neviens zemnieks, ko, uzdodoties par graudu uzpircēju, būtu apkrāpis kādas fiktīvas firmas pārstāvis vai strādājoša uzņēmuma bijušais darbinieks. Zemgales Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes jurists Uldis Grinbergs apstiprina, ka šogad arī lauksaimniecības pārvalde nav saņēmusi nevienu ziņojumu par ļaunprātīgas krāpšanas gadījumiem. Taču Jelgavas Policijas pārvaldes darbinieki joprojām turpina izmeklēt krāpšanu pagājušā gada rudenī.
Aigars Adata stāsta, ka pērn septembrī viens Sidrabenes pagasta zemnieks laikrakstā bija ievietojis sludinājumu, ka pārdod graudus. Drīzumā uzradies arī potenciālais pircējs – kādas SIA «Tremis» pārstāvis. Uzrādot zemniekam apliecību, pircējs aicinājis noslēgt līgumu. Vienīgā «aizķeršanās» veiksmīgai darījuma norisei bijis pircēja paziņojums, ka naudu zemnieks saņems nākamajā dienā pēc līguma noslēgšanas. Tā kā vīrietis iedevis sava mobilā tālruņa numuru, kā arī kopumā radījis uzticama vīra iespaidu, zemnieks šim nosacījumam piekritis un ļāvis 19 tonnas rudzu graudu iekraut smagajā taksometrā. Kad ne nākamajā, ne arī aiznākamajā dienā pēc līguma noslēgšanas solītā nauda netika samaksāta, zemnieks zvanījis uz norādīto mobilā tālruņa numuru, taču firmas pārstāvi sazvanīt tā arī nav izdevies. Tad zemnieks ar iesniegumu vērsies policijā, norādot, ka krāpnieks viņam nodarījis 760 latu lielus zaudējumus. A.Adata atzīst, ka līdz šim minētais Sidrabenes pagasta iedzīvotājs ir vienīgais, kuru apkrāpis uzņēmuma SIA «Tremis» pārstāvis. Ir izveidots uzpircēja fotorobots, tomēr pašu krāpnieku atrast vēl nav izdevies. Arī sameklējot kravas taksometru, kurā izkrāptie graudi pie zemnieka tika iekrauti, būtiska virzība lietas izmeklēšanā nav gūta. Savukārt firmas pārstāvja mobilā tālruņa numurs izrādījās ir priekšapmaksas kartes «Zelta zivtiņa» numurs, līdz ar to tā īpašnieka personību noteikt nav iespējams. Taču, kā atzīst A.Adata, līdzīgi kā citi noziegumi, arī šāda veida krāpšanas agrāk vai vēlāk tomēr tiek atklātas.
Izmeklēšanā noskaidrots, ka SIA «Tremis» ir reģistrēts. Saskaņā ar «Lursoft» datu bāzi tas atrodas Rīgā, Kalupes ielā 12 – 20. Par uzņēmuma darbības veidiem pirmām kārtām tiek minēta zivju un zivju produktu pārstrāde un konservēšana, kā arī zivju, vēžveidīgo un molusku mazumtirdzniecība. Norādīts, ka šis uzņēmums nodarbojas arī ar pārējo pārtikas produktu vairumtirdzniecību, ar gaļas un gaļas produktu ražošanu, pārstrādi un konservēšanu. Līdzīgi kā citi uzņēmumi, SIA «Tremis» ir noteicis, ka tas nodarbojas vēl ar citām statūtos paredzētām darbībām, kas – pilnīgi iespējams – ir arī graudu uzpirkšana. Kaut gan uzņēmums ir oficiāli reģistrēts, tomēr reāla darbība tajā nav notikusi.
A.Adata atzīst, ka krāpnieki diemžēl ir kļuvuši gudrāki. Nereti bezpajumtniekiem tiek samaksāti pāris lati, lai tie, izmantojot savu pasi, oficiāli nodibinātu uzņēmumu. Bet citreiz uzņēmums tiek nodibināts, izmantojot zagtus dokumentus. Kad tas reģistrēts, vairs nav īpašu šķēršļu, lai tiktu pie konta bankā, izgatavotu zīmogus, pavadzīmes un visus pārējos rekvizītus. Ņemot vērā to, ka parasti krāpnieki pie upuriem ierodas solīdi ģērbušies, ir veikli un pārliecinoši runātāji, kā arī labprāt demonstrē fiktīvā uzņēmuma rekvizītus, produkcijas pārdevējiem nelikumības konstatēt ir ļoti sarežģīti, vēl jo vairāk, ja uzņēmuma reģistrs apstiprinās norādītās firmas, bet banka – tās kontu esamību. Sarežģīti ir atklāt arī tos krāpšanas gadījumus, kad pie zemniekiem dodas kādas reālas un strādājošas firmas bijušais darbinieks, kas, aizejot no darba uzņēmumā, nav nodevis darba apliecību vai kādu no uzņēmuma rekvizītiem. Tādēļ vienīgais, kā zemnieki un citi produkcijas pārdevēji var sevi pasargāt, ir rīkoties pēc principa, ka graudi, gaļa vai cita produkcija pircējam tiek iedota tikai pēc tam, kad solītā naudiņa ir jau «iekritusi makā».
