Izskatās, ka neoficiālais nevārds «inflācija» nograndis tādos decibelos un izpausmēs, ka virtuālo azartspēļu radītāji jau var sākt apspriest ideju par vismaz pārtikas cenu augstlēkšanas čempionātu globālajā tīmeklī.
Izskatās, ka neoficiālais nevārds “inflācija” nograndis tādos decibelos un izpausmēs, ka virtuālo azartspēļu radītāji jau var sākt apspriest ideju par vismaz pārtikas cenu augstlēkšanas čempionātu globālajā tīmeklī. Ievērības vērts ir nevis pats cenu kāpuma fakts, bet gan apmērs, un katrs pārtikas veikala apmeklētājs ar plastmasas kurvīti rokā pie preču plaukta piedzīvo ne vienu vien elektrošoka momentu pārdesmit procentu “spriegumā”. Savukārt veikalnieki ražotāju sūtītos brīdinājumus par gaidāmo sadārdzinājumu nākotnē šajā ražīgajā rudentiņā jau sākuši mērīt kilogramos.
Lai arī dārdzība sabiedrības ikdienā paguvusi kļūt tikpat ierasta kā leduslācis jeņķu brūvētā burbuļdzēriena reklāmā, tagad sasniegts punkts, kad dots īpaši sāpīgs trieciens pa visjūtīgākajiem bastioniem. Cenu palielinājums greznuma lietām vairumam iedzīvotāju vēl ir pieciešams, bet zem piena pakām un maizes klaipiem augošie cipari liek aizdomāties, vai tauta nesāks bruņoties ar lāpstām un mēslu dakšām un negatavosies dumpim. Vēl jo vairāk – ņemot vērā, ka arī pašreizējie lēcieni nebūt nav galīgie. Turklāt, ja gluži kā brāķa velosipēds pirmajā līkumā salūzis valdības skaļi bazūnētais inflācijas apkarošanas “plāns”, nav ne mazākās garantijas, ka daudz labākas sekas gaida iecerēto “ekonomikas stabilizācijas programmu”. Perspektīvā tas var nozīmēt situācijas nekontrolējamību no valsts vadības puses un zināmas sabiedrības daļas maksātnespēju, raustoties ūtrupes cilpā.
Vienlaikus izkristalizējusies arī kāda nianse tik plaši izvērstajā ražotāju un tirgotāju konfliktā, kad, publiskajā telpā staipot deķīti, abas puses viena otru vainoja teju mafiozu metožu izmantošanā, lai panāktu sev vēlamus darījumu nosacījumus. Vai tagad vēstuļu kilogrami būtu tikai civilizēts aizkulišu barbarisma aizsegs un pārtikas ražotājiem joprojām jāuzmanās no cirst gatavā lielveikalu magnātu Damokla zobena, kas gatavs ar vienu vēzienu atbrīvot plauktus no cenu diktātam nepaklausīgu uzņēmumu izstrādājumiem?
Varbūt Latvijai defektu pārvērst efektā, vienlaikus vairojot kultūru? Par piemēru varētu ņemt kaut vai Argentīnu, kas par godu savai dižākajai ekonomiskajai problēmai – valsts ārējam parādam – atvērusi veselu muzeju. Varbūt uz mūsu daudz cietušās zemītes atklāt vietu, kur iepazīstināt tautu ar nestabilā labklājības kuģa šūpošanās cēloņiem un tā saistību ar pārāk lielu izēšanās kāri? Tas ne vien izmaksātu daudz lētāk nekā “dārgie projekti” un attiecīgi mazāk “pūstu” inflāciju, bet varētu sūtīt SOS signālu lielvaru tēvočiem, ka nepieciešams padoms. Arī apmeklētāju kontingents no ārvalstīm būtu krietni vien inteliģentāks par skurbuļa tračus rīkojošo huligānu baru, kas krogos pie lēta alus kausa fano par kājbumbas spēlmaņiem un čurā Mildai uz kājām.
