Pēc Jāņiem vasara, kas tikko sākusies, sāk iet uz otru pusi. Dienas kļūst aizvien īsākas, bet naktis – aizvien garākas un vēsākas.
Pēc Jāņiem vasara, kas tikko sākusies, sāk iet uz otru pusi. Dienas kļūst aizvien īsākas, bet naktis – aizvien garākas un vēsākas. Tepat jau jūlijs, aiz tā augusts, un, skat, kārtējā apkures sezona klāt. Kopā ar kārtējām galvassāpēm. Nākamnedēļ apritēs simt dienu kopš Andra Rāviņa apstiprināšanas Jelgavas mēra amatā, un neapšaubāmi galvenais uzdevums, kura izpildi no viņa vadītās Domes pozīcijas gaida vēlētāji, ir maksātnespējīgā Jelgavas Siltumtīklu uzņēmuma (STU) problēmas atrisināšana. Uzreiz jāsaka, ka A.Rāviņa komanda pa šiem trim mēnešiem nav sēdējusi rokas klēpī salikusi un ar potenciālo STU investoru – franču kompāniju «Dalkia» – ir panākta pilsētai samērā izdevīga vienošanās. Tikai diemžēl pagaidām mutiska. Līguma parakstīšana dažādu iemeslu dēļ atlikta jau divas reizes. Bet, ja nav līguma, nav arī garantiju, ka jaukie mutiskie solījumi (piemēram, par to, ka nākamajā sezonā siltumenerģijas tarifs būs par 10% zemāks nekā iepriekšējā) tiks pildīti jau nākamajā apkures sezonā. Un galvassāpes var turpināties, jo līguma neesamības gadījumā «Dalkia» jebkurā brīdī var «pacelt cepuri» un nozust zilajās tālēs.
Kas notiek tad? Nekā iepriecinoša. Vēl vienu apkures sezonu darbu sāk maksātnespējīgs uzņēmums, tarifi, visticamāk, paliek «vecie labie», un, starp citu, nav garantijas, ka maksātnespējīgajam STU kaut kur ziemas vidū neaptrūkst līdzekļu un līdz ar to – arī siltuma iedzīvotāju radiatoros. Un kaut kā negribas ticēt, ka Jelgavas siltumpatērētāji spēs vēl vienu sezonu mierīgi uztvert sarežģīto situāciju.
Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka «Dalkia» «pārdomāšanas» gadījumā līdz nākamajai apkures sezonai Domei neizdosies atrast citu investoru ar daudzmaz līdzvērtīgu piedāvājumu. Tāpēc Domei jau tuvākajā laikā būtu vismaz jāsaņem rakstiska garantija, ka franču kompānija neatsacīsies no saviem nodomiem piedalīties uzņēmuma sanācijā. Pretējā gadījumā pēc visas nopietnās kalšanas tāds čiks vien būs iznācis.
Protams, arī Jelgavā ir iedzīvotāji, kas negaida «Dalkia» atnākšanu atplestām rokām. Cilvēkiem tiek stāstīti šausmu stāsti, tiek vākti paraksti, kuru autori bieži vien pat nesaprot, ko viņi ir parakstījuši. Piemēram, ir jāšaubās vai bijusī STU vadība, kurai pašreiz vēl ir zināma ietekme maksātnespējīgajā uzņēmumā, ir ieinteresēta pēc iespējas ātrākā uzņēmuma sanācijā, kuras rezultātā kontrole pār uzņēmumu nonāks franču kompānijas rokā. Tāpēc ikvienam, kas tiek uzaicināts par kaut ko parakstīties, būtu cītīgi jāiepazīstas ar dokumentu, kas tiek pagrūsts viņam zem deguna, un vēl cītīgāk jāpadomā, vai viņš tiešām vēlas parakstīt attiecīgo dokumentu.
Protams, zināmā mērā var saprast arī Domi, kurai darāmā ir «līdz kaklam», taču STU sanācija noteikti ir uzdevums numur viens. Tas, vai tiks veikta uzņēmuma sanācija, vai arī tas turpinās vārguļot no vienām problēmām līdz otrām, lielā mērā noteiks Jelgavas statusu un arī ietekmēs investīciju un uzņēmējdarbības vidi. Jebkurā gadījumā Domei vēl ilgi būs jāmaksā parādi, taču uzņēmuma sanācija varētu parādu atmaksāšanu padarīt daudz maz reālāku. Pretējā gadījumā vēl ilgus gadus Jelgava paliks parādu apkrauta pilsētele, kur tiem neredzēs ne gala, ne malas. Un ir ļoti vietā pajautāt, vai to ir pelnījuši tie jelgavnieki, kas ilgus sava mūža un darba gadus pavadījuši šajā pilsētā, kur nu viņiem josta savelkas tā, ka knapi var elpot? Vai to ir pelnījuši arī tie jaunie pilsētas iedzīvotāji, kuri, piemēram, vēlas dibināt ģimeni un audzināt bērnus? Bērnus, kas dzims nolemtības pārņemtā un faktiski gandrīz maksātnespējīgā pilsētā. Tāpēc Domei STU problēmas risināšanai ir jāmobilizē visi spēki, ja nepieciešams, piesaistot arī attiecīgo ministriju pārstāvjus vai Saeimas deputātus. Cīņa par Jelgavas nākotni ir jāizcīna līdz galam. Šampanieti varēs dzert pēc tam.
