Rakstu jums pirmo reizi par kārtējo nepatīkamo piedzīvojumu komunālo pakalpojumu sfērā, kaut arī pamats to darīt ir bijis jau neskaitāmas reizes.
Rakstu jums pirmo reizi par kārtējo nepatīkamo piedzīvojumu komunālo pakalpojumu sfērā, kaut arī pamats to darīt ir bijis jau neskaitāmas reizes. Šoreiz ir sevišķi sāpīgi, jo pakalpojumu sniedzēju neizdarība (vai negribēšana darīt) skar godīgo maksātāju, garu darba mūžu nostrādājušu un ļoti cienījamu vecumu sasniegušu cilvēku – manu sirmo māmuļu.
22. augustā izsaucām NĪP darbiniekus, jo koridorā konstatēju slapjas sienas un arī grīdas dēļi bija cietuši no pārmērīga mitruma. Dienas pirmajā pusē ieradās NĪP darbinieki kā interesantā ekskursijā, apskatīja mitrās sienas, slapjo pagrabu un… aizbrauca. Pēcpusdienā ap plkst.13 ieradās divi metinātāji. Neko nepārbaudot, nopludināja pagrabu vēl vairāk. Ūdens gāzās pagrabā kā Ķeguma elektrostacijā. NĪP darbiniekos (dažos no viņiem) tas izraisīja tikai smieklus, bet metinātājs, no nama projām braucot, dziedāja.
Pēc piecām dienām(t.i., 26. augusta vakarā) nekas nav mainījies uz labu. Pagrabā Pasta ielā 24 joprojām pil, smako, ietek un iesūcas kanalizācija. Vai tiešām nevienam par to nav jāatbild? Dzīvokļa sienās mitrā zona arvien paplašinās.
Atsaucoties uz M.Sprudzāna komentāru «Zemgales Ziņās» 24.08.2001., kuram pilnīgi piekrītu, man radās nopietnas pārdomas, kurām nevarēju rast atbildi. Kādā veidā šādos apstākļos nelaimīgais patērētājs (pēc manas pieredzes parasti godīgais maksātājs) lai cīnās par savām interesēm un tiesībām? Kā lai pieprasa darba kvalitāti no komunālo pakalpojumu darbiniekiem, kuriem nav atbildības izjūtas par savu darbu?
Dvieļu žāvētāji šajā namā (tāpat kā daudzos citos) ir nedaudz remdeni tikai apkures sezonā, bet rēķini par mistisko «cirkulāciju» pienāk arī vasaras mēnešos. Par ko? Apkure ziemā labākajā gadījumā ir simboliska, rudenī nopludina. Kā pensionāram aizstāvēt savas cilvēka tiesības dzīvot normālos apstākļos? Domājot par to, ka šāds nesakārtots nams atrodas pašā pilsētas centrā blakus Domei (arī «kurjatņiki»), nāk prātā kādreiz dzirdētas dziesmas vārdi:
«Vai gan gribas,
ļoti gribas dzīvot –
mirt no bezcerības.
Tomēr nejust vairs to kaunu,
ka šo laiku sauc par jaunu.»
Ar cieņu, A.Granīta
P.S. Tādā pašā stāvoklī atrodas arī dzīvoklis Nr.1. Prasīt palīdzību NĪP līdz šim bija bezcerīgi.
