Latvijas parlaments – Saeima – bieži vien ir neprognozējams ar saviem spontānajiem un, maigi sakot, nepārdomātajiem lēmumiem.
Latvijas parlaments – Saeima – bieži vien ir neprognozējams ar saviem spontānajiem un, maigi sakot, nepārdomātajiem lēmumiem. Tāds bija pirms diviem gadiem Saeimas sēdē tapušais lēmums “rīt uz brokastlaiku” nodrukāt visus iespējamos un neiespējamos bijušo čekistu un stukaču sarakstus. Pērn rudenī pirms sēdes klajā parādījās grozījums azartspēļu likumā, kas pašvaldībām liedz iejaukties spēļu zāļu atvēršanas atļaušanā vai aizliegšanā. Februāra sākumā pēc “zaļo zemnieku” ierosinājuma deputāti atbalstīja kardinālas izmaiņas priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, kas aizliegtu deviņdesmit dienu pirms Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām jebkādu reklāmu plašsaziņas līdzekļos. Debates toreiz bija gana karstas, tomēr pašiem priekšlikuma iesniedzējiem par brīnumu no simts deputātiem to atbalstīja sešdesmit.
Tie, kas bija pret šādas normas ieviešanu, norādīja, ka priekšlikums nācis klajā tikai tad, kad priekšvēlēšanu kampaņa faktiski sākusies – 270 dienu pirms Saeimas vēlēšanām. Tas nozīmētu mainīt noteikumus, kad spēle jau iet vaļā. Tajā pašā laikā šā priekšlikuma atbalstītājiem ir arguments, kas ņemts no iepriekšējo priekšvēlēšanu kampaņu neba skaistākajiem paraugiem. Informācijas līdzekļi bija pārpildīti ar partiju reklāmām tiktāl, ka tās radīja pat pretēju efektu. Zināms pamatojums ir aizrādījumam, ka agresīva reklāma tieši pāris nedēļu pirms vēlēšanām var ietekmēt gandrīz trešdaļu neizlēmīgo vēlētāju. Viss atkarīgs no partijas finansiālajām iespējām un izvēlētās reklāmas aģentūras izdomas bagātības. Turklāt, kā norādījuši arī šā aizlieguma piedāvātāji, īpaši uzmācīga un kaitinoša pirmsvēlēšanu reklāma bija tieši elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos.
Saeima 9. februārī tomēr priekšlikumu atbalstīja. Visu šo laiku notika aktīvas debates gan politiķu, gan arī medijus pārstāvošo organizāciju vidē. Izskanējušie viedokļi nav bez racionāla grauda. Vieni uzsver, ka fundamentāli tiek ierobežotas aizsargājamo vēlētāju tiesības uzzināt, ko tad politiķi, tiecoties apsēsties kādā no “simts gudro” krēsliem, grasās darīt tautas labā. Likteņa ironija ir tāda, ka Saeimas vēlēšanu likums noteic, ka “kandidātu sarakstus var iesniegt, sākot ar astoņdesmito dienu pirms vēlēšanu dienas, pēdējā kandidātu sarakstu iesniegšanas diena ir sešdesmitā diena pirms vēlēšanu dienas”. Principā vēlētājiem reklāma ir vienīgā iespēja kaut ko vairāk uzzināt, kura partija un kādi kandidāti vēlas pārstāvēt viņu intereses. Atrunas par informācijas iegūšanu internetā Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā nav nopietni vērtējamas. Paliek vēl ar apšaubāmas kvalitātes plakātiem aplīmētas māju sienas, žogi un miskastes. Grozījumu aizstāvji min argumentu – tas liks kandidātiem aktīvāk tikties ar vēlētājiem un klāstīt, cik ļoti viņi alkst rauties vaiga sviedros tautas labā.
Protams, vēl paliek plašsaziņas līdzekļi, kas savos informatīvajos un analītiskajos materiālos un raidījumos varētu mēģināt kaut ko izlobīt no tā visai jestrā vairāk nekā sešdesmit partiju spektra piedāvājuma. Tajā pašā laikā, ja būsim godīgi, līdz pat pēdējai dienai pirms vēlēšanām vienalga kādu – negatīvu vai pozitīvu – publicitāti iegūs tieši tā saucamās varas partijas, kā arī tās, kas jau ir Saeimā opozīcijā. Interesanti būtu zināt, kurš analītiskais raidījums nopietni interesēsies par līdz šim nezināmām partijām, kas nes “senioru” vai “pensionāru” vārdu un spēj apvienot labi ja pēc likuma minimāli nepieciešamo biedru skaitu? Kurš līdz šim par tām kaut ko dzirdējis? Vai vēlētājam, 7. oktobrī aizejot uz vēlēšanu iecirkni un saņemot piedāvāto partiju saraksta “kāršu kavu”, būs skaidrs, kurš būs trumpja dūzis, bet kurš pat nevelk uz nokaujamā sešinieka statusu?
Pagājušā gada pašvaldību vēlēšanās bija ierobežots kandidātu pirmsvēlēšanu aģitācijai izlietojamo līdzekļu maksimālais apmērs – 20 santīmu uz vēlētāju –, notika sabiedriskā plašsaziņas līdzekļu slēptās politiskās reklāmas uzraudzība. Tā parādīja, ka nopietnu pārkāpumu nebija gandrīz nevienā centrālajā latviešu valodā iznākošajā, ne arī reģionālajā informācijas līdzeklī. Krieviski rakstošie Rīgas laikraksti tādam monitoringam “uzšķaudīja”. Nav skaidrs, kādas sankcijas tika piemērotas radiostacijai, kas pieder kādas Rīgā startējušās partijas līderiem. Priekšlikuma piedāvātāji pašlaik runā tikai par reklāmu aizliegumu. Interesanti, ka viņi ne pušplēsta vārda nav bilduši, kas notiks, ja kāds par to neliksies ne zinis un darīs pēc sava prāta. Varbūt sankcijas un to piemērošanas mehānisms būs zināms nedēļu pirms notikuma? Nav arī skaidrs – pasaules elektroniskais tīmeklis šā likuma izpratnē ir vai nav medijs? Kādam ir skaidrs reklāmas ierobežošanas mehānisms šajā vidē?
Iepriekš minētais ir tikai daļa no jautājumiem un apsvērumiem, kurus varētu uzdot grozījumu autoriem un viņu atbalstītājiem. Daudzmaz pazīstot politisko virtuvi, kā arī redzot, ka priekšvēlēšanu aģitācija jau sen rit pilnā sparā, atliek vien izteikt kādu ķecerīgu domu – tas ir priekšvēlēšanu kampaņas papildu elements. Turklāt par to šoreiz samaksās vēlētāji. Un neba 20 santīmu “no galviņas”.
