Vārdi un teicieni veido nerakstīto valsts vēsturi. Šo atziņu pilnā mērā var attiecināt vismaz uz Latvijas jaunākajiem laikiem.
Vārdi un teicieni veido nerakstīto valsts vēsturi. Šo atziņu pilnā mērā var attiecināt vismaz uz Latvijas jaunākajiem laikiem. Tie ir tik ietilpīgi un savu laiku raksturojoši, ka mūsu valstī iebraukušais ārvalstnieks apjuktu, piemēram, izdzirdot piesaucam “zelta rokas”. Ar šiem vārdiem 2003. gadā sākās veiksmīgā un talantīgā neiroķirurga Āra Audera galīgi neveiksmīgā karjera politikā. Kā tā noslēgsies, acīmredzot lemts būs uzzināt tikai šogad, kad tiesa beigs skatīt daudzu pacientu apsūdzības par dubultu ārstēšanās maksas saņemšanu.
Gadu vēlāk jau varējām būt laimīgi, ja elektroniskajā pastā neatradām vēstuli, kurā būtu izklāstīts, piemēram, kāds māsterplāna aspekts. Visiem datorlietotājiem apnikušās elektroniskās surogātvēstules rada veiksmīgu latviskojumu. Ar datoriem saistīto cilvēku starpā izplatīto anglicimu “spams” (nekam nederīgi elektroniskā pasta reklāmas sūtījumi) valodnieki veiksmīgi ieteica aizvietot ar latvisko atkritumu apzīmējošo – mēstule. Tajā pašā gadā neveiklo “brends” tika ieteikts nomainīt ar ikdienas valodā iegājušo – zīmols.
Tikai pāris mēnešu pirms Latvijas iestāšanās ES par gada teicienu kļuva tālaika premjerministra Induļa Emša sacītais: “Valsts deg zilās liesmās.” Bijām tiktāl aizkavējušies ar Eiropas noteikumu ieviešanu, ka maigāks apzīmējums bija nevietā. Līdzās tam uz Latvijas ceļiem tā paša premjera nosaukti parādījās “lidojošie zārki”. Izrādījās, viņaprāt, daudzajās avārijās un satiksmes noteikumu pārkāpumos vainojama nevis braucēju pārgalvība, bet gan automašīnu tehniskais stāvoklis. Tajā pašā gadā pirmo reizi mūsu zemē tika iedēstīts “Briseles kāposts”. Līdz ar jauno ES budžeta plānošanas periodu no 2007. līdz 2013. gadam šim dīvainajam augam sarodas arvien vairāk kopēju un ražas novācēju. Kurš tad būs lielais kāpostu dobes šķinējs, parādīs šāgada rudens – 9. Saeimas vēlēšanas.
Sekojot divu gadu tradīcijai, arī pērn latviešu valodas kopēji parūpējušies, lai tautas mutvārdu folkloras pērles neietu zudībā. Tikai pāris nedēļu laikā uz 2005. gada vārda, sliktā vārda un spārnotā teiciena tituliem jau izteikti vairāk nekā simts priekšlikumu. Kā nevārds gan no valodnieciskā, gan rīcību apzīmējošā viedokļa ievērību izpelnījies dīvainais rozā spārniņiem aprīkotais Cūkmens. Nav divu domu, ka mūsu meži tiek piecūkoti un ar to kaut kā jātiek galā, aktivitātes šajā ziņā ir apsveicamas. Vienīgi no valodnieciskā viedokļa būs jāpiekrīt tiem, kas pamatoti kritizējuši reklāmas aģentūru, kura izdomājusi šo apzīmējumu mežu piemēslotājiem. Raugoties uz lēno mēslu čupu pazušanu no mežiem, tā vien liekas, ka arī šogad Cūkmens būs biežs viesis tajos.
Pilnīgi jaunu jēgu pagājušajā gadā ieguva tāds vārds kā “mākoņtēvs”. Gandrīz vai prasās pēc alegorijas ar senlatviešiem tik ierasto Pērkoņtēvu, kas, sēžot aiz mākoņa maliņas, joprojām sper zibeņus. Piejūras Mākoņos dzīvojot, Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle gluži nevilšus kļuvis par iemeslu jaunam apzīmējumam latviešu valodā. Šķēles kungs tikpat nevilšus kalpojis par pamatu arī teicienam, kas pretendē uz gada labākā titulu, – “nācijas morālais līderis”. Domājams, ilgus gadus atcerēsimies premjera Aigara Kalvīša “septiņus treknus gadus”, kurus viņš mums solīja pašās pagājušā gada minūtēs.
Varbūt šogad, nepatikā noskurinoties, tikai atcerēsimies pagājušā gada nevārda pretendentu – inflācija. Īpašu cerību, ka tā būs, nav gan pat ekonomikas lietpratējiem. Nav arī cerību, ka šogad kā nevārdu nepieminēsim Īriju. Viss liecina, ka turpināsies mūsu tautiešu laimes meklējumi tālās zemēs, bet pašmāju uzņēmēji arvien cītīgāk raudzīsies uz austrumu pusi jaunu darbaroku meklējumos. Atliek vien naivi cerēt, ka tomēr šogad mūsu “kūlīgā zīmola” meklējumi nebūs iepriekš minētie.
