«Ziņas» rakstīja par kāda zemes īpašnieka sākto Lielupes krasta sacūkošanu, uzberot zemi un izrokot dīķi. Vismaz pašlaik viņa aktīvā rušināšanās apturēta, un par paveikto īpašnieks saņēmis ja ne pārāk bargu, tad vismaz sodu.
“Ziņas” rakstīja par kāda zemes īpašnieka sākto Lielupes krasta sacūkošanu, uzberot zemi un izrokot dīķi. Vismaz pašlaik viņa aktīvā rušināšanās apturēta, un par paveikto īpašnieks saņēmis ja ne pārāk bargu, tad vismaz sodu. Tajā pašā laikā paliek atklāts jautājums – kāpēc viņam vispār varēja ienākt prātā kaut ko bērt un rakt, ja reiz bija zināms, ka Lielupes krastā neko tādu darīt nedrīkst. Atbilde acīmredzot meklējama līdzšinējā valsts un arī pašvaldību īstenotajā politikā, pieļaujot privatizēt un pēc tam apbūvēt izcilas dabas aizsargājamās teritorijas.
Nupat vides ministrs Raimonds Vējonis nācis klajā ar gluži fantastisku priekšlikumu. Proti, savulaik pašvaldības privatizēt atļauto Pāvilostas Pelēko kāpu no īpašniekiem atpirkt par vairāk nekā miljonu latu. Un neba maksāt no valsts budžeta, kas arī būtu gana dīvaini, bet gan Latvijas iedzīvotājiem uzrīkot kopīgu koleti.
Pelēkā kāpa ir izcils dabas ģeoloģiskais objekts, kurā turklāt sastopami dažādi aizsargājamie augi. Arī no ES struktūru puses ieteikts piešķirt šai teritorijai aizsargājamas statusu. Jau pašlaik valstij ir tiesības noteikt, ka tai ir īpašs statuss, uzliekot zemes īpašniekiem vairākus apgrūtinājumus, tostarp būvniecībā. Tātad pēc būtības nekāda atpirkšana nav nepieciešama, jo sabiedrības kopīgās intereses prasa, lai vide un daba tiek aizsargāta. Pašvaldība valdībai pateikusi striktu “nē” jebkādai zemes statusa maiņai un atbalsta atpirkšanas naudas izmaksu īpašniekiem. Cik zināms, īpašnieki nav Pāvilostas iedzīvotāji, bet gan Latvijas lielāko latifundistu sarakstos meklējamas personas.
Situācijas atrisinājums – sametīsim pa latam, lai varētu labot valsts pieļauto aizsargājamo teritoriju privatizāciju bez apgrūtinājuma tajā veikt saimniecisko darbību, – ir nepieņemams pašos pamatos. Pat ja privatizāciju atļāvusi pašvaldība, valstij tas likumdošanā bija jānovērš. Tāpat kā ar visu likuma spēku un bardzību būtu jāpieprasa, lai zemes īpašnieks, kurš uzdrošinājās rakņāties pa Lielupes krastu, to pilnībā sakārtotu. Protams, ja vien Latvijas Republikā ir spēkā likuma, nevis nekaunības spēks.
