Kādā padomjlaiku satīras almanahā gadījās lasīt joku, ka dzejniekiem ir visbīstamākā profesija, jo vidējais viņu vecums esot precīzi 37 gadi.
Kādā padomjlaiku satīras almanahā gadījās lasīt joku, ka dzejniekiem ir visbīstamākā profesija, jo vidējais viņu vecums esot precīzi 37 gadi. Kā liecina Latvijas pēdējo mēnešu notikumi, mūsu valstī ir arī dažas vēl bīstamākas nodarbes, piemēram, spirta rūpniecība vai Valsts ieņēmumu dienesta (VID) rajona nodaļas vadīšana. Diemžēl pēc VID Ludzas rajona nodaļas direktora Vjačeslava Ļiscova ciniskās slepkavības ceturtdien Latvija sāk izskatīties kā maza gangstervalstiņa, kurā nevar justies droši nedz uzņēmēji, nedz tiesībsargājošo institūciju darbinieki. Var izdarīt visai neiepriecinošu secinājumu: lai arī Latvijā attīstās demokrātija un mūsu valsts teju, teju iesoļos Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē, attīstība ir acīmredzama arī noziedzīgo struktūru metodēs un «apetītē», cīnoties par savām interesēm.
Un šajā sakarā rodas loģisks jautājums: kā valsts var garantēt drošību tiem, kuri, riskējot ar dzīvību, strādā tās institūcijās un kuru atalgojums ir mazāks nekā privātajā sektorā nodarbinātajiem? Var, protams, runāt par korupciju, var runāt par gļēvumu tiesībsargājošajās iestādēs, taču, ko valsts ir izdarījusi, lai šīs problēmas atrisinātu.
Pirmkārt, kāds ir tiesībsargu materiāli tehniskais nodrošinājums – katastrofāli zems atalgojums un degvielas trūkums elementāras patrulēšanas nodrošināšanai. Otrkārt, cik operatīvi nepieciešamības gadījumā valsts iestādes spēj nodrošināt savu darbinieku apsardzi. Treškārt, kāda valsts reakcija seko pēc tam, kad valsts ierēdnim vai amatpersonai ir draudēts. Un draudēt pēdējā laikā sāk gan Daiņa Peimaņa slepkavības izmeklētājiem, gan VID darbiniekiem. Un ne tikai tālajā Latgalē, bet arī tepat Jelgavā. Kā aģentūru LETA piektdien pirms VID teritoriālo iestāžu un reģionālo nodaļu direktoru sanāksmes informējis VID Zemgales reģionālās iestādes direktors Juris Zahārovs, piektdien no rīta telefoniski izteikti draudi VID Zemgales reģionālās iestādes direktora vietniekam. Starp citu, pēc minētās sanāksmes atklājies, ka draudi ir ikdienišķa parādība VID amatpersonu darbā. Kā zināms, arī ceturtdien nošautajam V.Ļiscovam bija iepriekš draudēts, tātad tomēr ar draudiem ir jārēķinās un uz tiem ir jāreaģē, jo tie diemžēl mēdz piepildīties. Ceturtkārt, ja arī draudi ir piepildījušies, vai valsts var garantēt, ka slepkavības organizētāji un pasūtītāji nonāks uz apsūdzēto sola. Par to ir stipri jāšaubās, tāpat kā ir jāšaubās par to, vai šādu noziegumu neatklāšana vairos sabiedrības uzticību tiesībsargājošajām institūcijām. Piektkārt, būtu jāatmet naivums un jāatceras, ka liela daļa kontrabandas gadījumu un cita ekonomiska rakstura noziegumu nekad netiks atklāti un vainīgie sodīti.
Analizējot šos apstākļus, nerodas izjūta, ka valsts ir pārcentusies ekonomisko noziegumu apkarošanā un to apkarotāju drošības nodrošināšanā. Un šāds apkarošanas motivācijas trūkums valstij nav izdevīgs, tas ir izdevīgs tikai ēnu ekonomikas darboņiem. Valstij nevajadzētu žēlot līdzekļus nedz ekonomiskos procesus kontrolējošo iestāžu darbinieku atalgojumam, nedz arī šo cilvēku drošībai. Tā nav īstā vieta, kur kaut ko var ietaupīt. Skopais maksā divkārt, un, neiznīcinot noziedzību pašās saknēs (tas, šķiet, jau ir nokavēts), valstij un tās iedzīvotājiem vajadzēs maksāt paaudžu paaudzēs. Tad nevarēs vien beigt brīnīties – iekšzemes kopprodukts palielinās, bet maciņu biezums kaut kā ne…
Latvijā savā ceļā uz tiesisku valsti un pilsonisku sabiedrību ir iegājusi kārtējā posmā. Uz kurieni vedīs tās ceļš – tas lielā mērā atkarīgs no katra no mums. Ja santīmus nekrāsi, pie lata netiksi. Tāpat ir arī ar noziedzību un korupciju – ja valsts ar sīkajiem blēžiem necīnīsies, tikt klāt «lielajām haizivīm» tai rokas būs par īsu. Jā, zivis sāk pūt no galvas, bet tās nez kāpēc sāk tīrīt no apakšas.
