Cik jestri sācies, tik ātri pierimst valstī pirmais skaļāk izskanējušais spiegu stāsts.
Cik jestri sācies, tik ātri pierimst valstī pirmais skaļāk izskanējušais spiegu stāsts. Ja atceramies, par sākumu var uzskatīt kāda Krievijas vēstniecības Latvijā diplomāta saistību ar specdienestiem, kā dēļ viņam bijis liegts iebraukt Šengenas zonas valstīs. Mūsu amatpersonas lielā vienprātībā paraustīja plecus, kā sakot: nu un? Neba šeit viņš īstenojis savas slepenās nodarbes. Tālāk sekoja kas daudz interesantāks. Spriežot pēc mūsu atbildīgo dienestu sacītā, teju pie rokas tika pieķerts Krievijas augsta ranga diplomāts. Viņam esot bijusi pārāk liela interese par Iekšlietu ministrijas datu bāzēm. Krievijas atbildes reakciju nenācās ilgi gaidīt. “Par darbībām, kas nav savienojamas ar diplomāta statusu”, Maskavu pametis atbilstoša ranga Latvijas vēstniecības darbinieks.
Principā nekas ārkārtējs nav noticis. Interese par svešiem noslēpumiem bijusi un būs vienmēr, tāpēc var teikt, ka notikušais ir valstu slepeno dienestu ikdiena. Piemēram, kaimiņiem lietuviešiem šāda abpusēja diplomātu izraidīšana bijusi ievērojami lielāka. Par lielvarām pat nerunājot. Saistībā ar notikušo uzmanību drīzāk pievērš tas, ka sarosījušies mūsu deputāti. Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars no “mācītāju” partijas paudis pārsteigumu, ka viņi par notikušo neesot informēti un tāpēc beidzot jāmaina pārraudzība pār drošības iestādēm. Jāatgādina, ka tieši pirms gada gan Aigara Kalvīša valdība, gan Saeimas deputāti ar drošības likumu grozījumiem “iebrauca auzās”. Iespējams, pēdējais “spiegu skandāls” kļūs par ieganstu, lai vēlreiz ķertos pie to grozīšanas.
