Latvijas ratiņbasketbola izlase izcīnījusi bronzas medaļas Eiropas čempionāta B divīzijas turnīrā, kas no 11. līdz 18. jūlijam norisinājās Atēnās, Grieķijā. Šajā sporta tas ir mūsu valstsvienības augstākais sasniegums, par kuru izlases 12 spēlētāju sastāvā cīnījās arī Jelgavas novada pārstāvis Vladimirs Saņuks.
Grupu turnīrā Latvija uzvarēja visās trijās spēlēs, pieveicot mājinieci Grieķiju, Krieviju, Bosniju un Hercegovinu, pēc tam ceturtdaļfinālā arī serbus, bet pusfinālā piedzīvoja zaudējumu pret austriešiem. Finālā Austrija izcīnīja zeltu, atstājot sudrabu lietuviešiem, bet Latvijas ratiņbasketbolisti savukārt spēlē par bronzas godalgām pārspēja Horvātijas vienību. Šajā mačā un tāpat grupu turnīra spēlēs uz maiņu laukumā devās un savu artavu ieguldīja arī Vladimirs.
– Kad un kā iesaistījies ratiņbasketbolā? – jautāju Vilces pagasta sporta dzīves vadītājam, kad viņš jau atgriezies pie saviem ikdienas pienākumiem. No intensīvās īpašo basketbola ratu griešanas cietušās plaukstas arī pamazām atvilgušas. “Kad pieliek klāt medaļu, ātrāk dzīst,” viņš nosmej, bet sarunai piekrīt ar domu, ka tādējādi varēs līdzcilvēkiem popularizēt šo spēli kā vēl vienu iespēju aktīvai dzīvei.
Man tas ceļš bija diezgan garš. Sāku pirms vairākiem gadiem, bet tad dabūju ar savu ratiņnieka situāciju saistītu traumu. Lai saārstētos, nācās pat ilgāku laiku pabūt slimnīcā. Kad atlabu, aizbraucu uz turnīru, bet ar ilgstošāku sēdēšanu vaina atgriezās, un atkal uz kādu laiku atteicos. Nākamā reize, kad tomēr pieteicos vēlreiz, bija jau tad, kad Latvijas čempionāts sarukušā komandu skaita dēļ sāka pajukt. Es gan tajā nebiju piedalījies, tikai treniņos un kādos starptautiskos turnīros ar Cēsīs bāzēto komandu “Ghetto Team”.
– Kā jelgavniekam šajā situācijā ar treniņiem?
Braukāju. Pārsvarā tie notiek nedēļas nogalēs. Pāris mēnešus pirms Eiropas čempionāta Cēsīs un Priekuļos ar pārtraukumiem bija vairākas piecu dienu treniņnometnes. Individuāli jau uzturu fizisko formu un gatavojos visu laiku – kopš pagājušā gada, kad čempionātam vajadzēja notikt, bet “kovid” dēļ to pārcēla. Ir man mājās arī basketbola rati, un varu patrenēties Vilces sporta bāzē – pabraukāt, pamētāt bumbu.
– Redzēju spēlētāju sarakstā divus dobelniekus, arī tērvetnieku – varbūt arī kāda zemgaliešu treniņgrupa sanāk?
Tie ir vīri, kas spēlējuši un spēlē ārzemju klubos un treniņiem Latvijā pievienojas tikai pirms atbildīgiem turnīriem, kad viņiem sezona beigusies.
– Izlasē nebiji pamatsastāva spēlētājs, taču tiki arī pie sava laukuma laika un punktiem. Kādas bija izjūtas tāda līmeņa turnīrā? Ratiņbasketbolā jau nevar arī tā vienkārši nomainīt vienu spēlētāju pret citu. Pastāsti, kā atšķiras šīs spēles noteikumi no “parastā” basketbola.
Tā var teikt, ka biju “dziļā rezervē”, bet savas minūtes arī mēs, rezervisti, nospēlējām. Piedalījos trīs spēlēs, pret Grieķiju laukumā aizvadīju 11 minūtes. Pirmajā brīdī bija uztraukums, bet tad jau pieslēdzies – galvenais ir trenera norādījumus izpildīt. Man nav uzdevums mest, vairāk jādara tas “netīrais” darbs. Jāliek bloks, aizsegs, jānodrošina iespējas metēju pozīcijās izvirzītajiem, garākajiem spēlētājiem. Salīdzinot ar “kājnieku” basketbolu, ir dažas atšķirības. Piemēram, spēlētāju klasifikācija pēc invaliditātes smaguma punktu sistēmā no 1 līdz 4.5. Lielākais skaits spēlētājam ar šķietami mazāku invaliditāti, bet uz laukuma esošajiem pieciem cilvēkiem kopā nedrīkst būt vairāk par 14. Gan spēles laiks, gan noteikumi pārsvarā tie paši – auti, soda metieni, uzbrukuma laiks. Ja nu vienīgi dribls savādāks – ik pēc divām ratu iegriešanas reizēm noteikti jādriblē vai jāpiespēlē, citādi būs “nostaigāts”.
– Jau pieminēji, ka vairāki izlases dalībnieki spēlē profesionālās ārvalstu komandās, kur ratiņbasketbolam pat vairākas līgas. Vai zini ko par spēles attīstību citviet?
Jā, kaut vai no sarunām ar tērvetnieku Kārli Podnieku, kas spēlē aizvadītās sezonas labākajā Vācijas klubā. Turienes čempionātos uz spēlēm, šķiet, nāk vairāk skatītāju, nekā mums uz “Dinamo” hokeju. Pie pilnām tribīnēm un ar fanu kluba atbalstu tiešām vari justies kā profesionālis. Tā ir mazliet cita domāšana. Mums jau arī citos sporta veidos atbalstītāju maz, lai varētu gribēt vēl arī ratiņbasketbolam. Lai gan tas ir ļoti interesants. Un spēlētājiem profesionālā līmenī arī ļoti grūts. Es tādai slodzei ar treniņiem divas reizes dienā nebūtu gatavs.
– Patiesībā jau tu arī esi visīstākais sporta jomas profesionālis ar akadēmisku pedagoģisko izglītību. Studēt Sporta akadēmijā pamudināja paša sportiskie sasniegumi vai varbūt bija vēl kāds apsvērums?
Skolas gados nodarbojos ar vieglatlētiku, bet vidusskolas posmā vairāk tomēr pievērsos volejbolam, jo drīzāk tomēr esmu komandas cilvēks. Domājot par tālāko izglītību, arī prātā bija tikai Sporta akadēmija. Studiju pēdējā gadā jau sāku strādāt par sporta skolotāju – vispirms mazajās klasēs Elejā un ar nākamo mācību gadu, jau pēc diploma, arī Vilcē. Pa dienu skolā, bet vakaros vadīju volejbola treniņus.
– Tava sporta skolotāja un vēlāk jau kolēģe Elejas vidusskolā Sandra Avota stāsta, ka biji stingrs, taču skolēnu mīlēts. Kas, tavuprāt, ir tās skolotāja īpašības, kas audzēkņus piesaista sportam?
Pats to tā netiku novērtējis, bet prieks dzirdēt. Dažbrīd varbūt biju arī tāds ar stingrāku vārdu, taču tas galvenokārt pašu skolēnu drošības un veselības dēļ. Uzspiest kaut ko noteikti izdarīt, ja bērnam tas nepadodas, gan, manuprāt, nav pareizi. Ne visi būs vienādi sportiski, un stundā jāprot pielāgoties. Šajā ziņā būt trenerim ir vieglāk – tur atnāk jau motivētie. To gan saku no iepriekšējās pieredzes, jo pasen jau vairs skolā nestrādāju.
– Liktenīgā trauma dzīvi pamainīja, taču sportiskais gars acīmredzot nav cietis. Kaut vai pēc tavas idejas realizētais projekts, kas Latvijā atpazīstamu padarījis “kovid” laikā jo īpaši novērtēto Vilces disku golfa parku. Un pagasta sportistu iekrātās balvas dažādos novada čempionātos…Cik aktīvi sportotāji ir paši vilcenieki – jaunieši, pieaugušie?
Skolēnu, kā jau daudzviet, paliek arvien mazāk. Arī pieaugušo komandas novada sacensībām pēdējos gados savākt kļūst arvien grūtāk. Taču savācāmies, piedalāmies un savu pagastu pārstāvam. Ja par disku golfu – kad uztaisījām savējo, tādu laukumu Latvijā jau bija kādi seši septiņi, bet tagad krietni vairāk. Lielāka mēroga turnīriem ar mūsu 12 groziem ir par maz, un parka tālākai paplašināšanai vietas nesanāk, taču mazākām sacensībām, treniņiem un spēlei pašu priekam pietiek. Daži meistarīgākie Vilces jaunieši jau gūst atzīstamus rezultātus arī Latvijas čempionātā – Darians Galāņins, Ralfs Galāņins, Kristers Līdaks, kas šogad izcīnīja otro vietu M15 jauniešu grupā. Izmantojot pārvietojamus grozus, plānojam plašāk ieinteresēt par šo visiem vecumiem pieejamo spēli cilvēkus arī citos novada pagastos.
– Kandidēji arī uz Jelgavas novada pašvaldības deputāta krēslu, bet balsu pietrūka, lai gan dzirdēju, ka tev esot bijusi viena no reālākajām, tas ir, reālu vajadzību risināšanas, programmām. Ko savas darbības un dzīves jomās tu gribētu sagaidīt no jaunā novada un jaunās domes?
Kandidātu sarakstā biju piecpadsmitais, paliku desmitais, bet, jā, pietrūka laikam 56 balsis. Savas atbildības lokā redzu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, un manā programmā bija konkrēti piedāvājumi, kā viņiem padarīt pieejamāku gan apkārtējo vidi, gan dažādas kopāsanākšanas un aktivitāšu iespējas. Domāju, ka tā “netikšana deputātos” šajā ziņā manos plānos un attieksmē neko nemainīs.
