Vēl pavisam nesen zemnieku vasaras nemieru dienās izveidotā Lauku rīcības atbalsta štāba vadītāja Inese Bartuševica un locekļi bija visur tur, kur tika lemts par zemniekiem nozīmīgām lietām.
Vēl pavisam nesen zemnieku vasaras nemieru dienās izveidotā Lauku rīcības atbalsta štāba vadītāja Inese Bartuševica un locekļi bija visur tur, kur tika lemts par zemniekiem nozīmīgām lietām. Skaļāk vai klusāk, bet aizvien viņi izteica savu vērtējumu par politiķu lēmumiem un rīcību lauksaimniecības nozarē, nāca klajā ar ierosinājumiem un prasībām, mudināja uz aktivitātēm zemniekus.
Nu štābs ir paziņojis par pašlikvidēšanos. Par to «Ziņu» saruna ar Lauku rīcības atbalsta štāba vadītāju I.Bartuševicu.
Kādēļ šāds pēkšņs lēmums?
Nolēmām štāba darbību pārtraukt tādēļ, ka sapratām: zemniekiem palīdzēt nespējam, no mūsu prasībām un lēmumiem nekas nemainās. Mēs nevaram neko panākt, neko grozīt valdības lauksaimniecības politikā. Jā, mums izsniedza sēžu un sarunu protokolus, bet ko tas līdz? Mums trūkst iepriekšējas informācijas, nav zināms pamatojums, tādēļ tos pēc būtības izlasīt un saprast nevaram. Mums pietrūkst kompetences. Izlikties, ka kaut ko darām, melot zemniekiem, kas mums bija uzticējušies, arī nevarējām.
Otrs iemesls – sapratām, ka mūs sāk izmantot politiskiem mērķiem. Jā, mums bija arī savas politiskās prasības, taču tās bija, tā teikt, mazliet citas. Atlika viens – štābu likvidēt.
Kā to uzņem zemnieki?
Nezinu. Zemnieki neinteresējās par štāba darbu un rezultātiem. Kad paziņojām par likvidēšanu, zvanīja žurnālisti no ziņu aģentūras LETA, Jānis Dimants no televīzijas, bet nepiezvanīja neviens zemnieks. Tātad mēs viņiem nemaz nebijām vajadzīgi. Tas bija morāli smags brīdis.
Un ko tagad darīsiet?
Strādāšu tā, lai savus parādus neuzkrautu bērnu pleciem. Kamēr nodarbojos ar sabiedriskām lietām, mājās nedarīti darbi sakrājušies kaudzēm. Mēģināšu tikt galā ar savām grūtībām pati, neuzveļot tās citiem.
Bet vai spēsiet tā mierīgi noraudzīties uz visu, kas notiek apkārt?
Zinu, ka Bauskas zemnieki joprojām vēl nāk kopā un lemj viņiem svarīgus jautājumus. Viņi nav samierinājušies ar to, kas patlaban lauksaimniecībā notiek. Es jau pēc šīs vasaras vairāk esmu viņējā nekā jelgavniece. Iespējams, ka piebiedrošos viņiem.
Kas, jūsuprāt, tagad būtu darāms?
Es uzskatu, ka galvenais uzdevums zemniekiem ir katrā pagastā veidot savas lauksaimniecības biedrības, kas risinātu problēmas, pieņemtu nozīmīgus lēmumus. Nu nevar zemnieki savas tiesības un intereses aizstāvēt pa vienam. Ir jānāk kopā. Paskatieties, kā to dara rietumvalstu fermeri, kādas protesta akcijas viņi rīko. Un tām ir rezultāti. Jo viņiem ir savas spēcīgas pašpārvaldes struktūras. Mums vēl trūkst pieredzes, mēs uz Eiropu vēl tikai ejam. Esmu pārliecināta, ka arī Latvijas zemniekus dzīve piespiedīs un iemācīs apvienoties.
Paldies par sarunu!
