Stādaudzētavās palielinājies pieprasījums pēc eksotiskajiem augļkokiem, cilvēki labprāt pērk arī kolekcijas stādus, bet stabilu līdera pozīciju dzīvžogu apstādījumos ieņem tūja
Kamēr skolēni bauda vasaras brīvlaiku, mežā tikko pēc lietus sāk parādīties baravikas un saimnieces cīnās ar konservējumiem un zaptēm, ko likt pagrabu plauktos. No saules ausmas līdz pat vēlai vakara stundai darbi nebeidzas arī stādu un koku audzētavās, kur dārznieces podo stādus, apsakņo spraudeņus, atdala ūdensrozes un nespēj izsekot līdzi visām nezālēm, kas stalti paceļas pār dobju un podu malām. «Zemgales Ziņas» apciemo stādaudzētavas, lai uzzinātu, kā augi pārcietuši vēlo pavasari, ko cilvēki labprāt iegādājas šosezon un kā ekonomisko situāciju vērtē audzētavu saimnieki, gatavojoties rudens tirgum.
Piesaista klientus ar retiem augiem
«Ekonomisko augšupeju nejūtu. Pašreizējo situāciju drīzāk raksturotu kā prasmi izdzīvot krīzes apstākļos. Tā ir apstājusies, un mēs vairs negrimstam. Grūtiem laikiem ir arī savs labums – cilvēki un uzņēmēji kļūst atvērtāki, meklē iespējas izdzīvot, piedāvājot plašāku sortimentu,» saka stādaudzētavas «Dimzas» vadītājs pieredzējušais dendrologs Guntis Vītoliņš, piebilstot, ka nākamā vasara nebūs vieglāka valūtas maiņas dēļ. Viņš pavisam nesen atgriezies no starptautiska pirtnieku festivāla «Latvijas pirts» Siguldā, kur piedāvāja eksotiskas pirtsslotas. «Tādas pirtsslotas kā man nebija nevienam! Skujkoku slotiņas, kas darinātas no Sibīrijas baltegles, Veimuta priedes, Eiropas ciedru priedes, vienkrāsas baltegles, Serbijas egles, Ķīnas kadiķa, izķēra pirmajā dienā, tās ir jālieto, kamēr svaigas, lai nenobirst skujas. No lapu koku slotiņu klāsta niecīgu daļu atvedu mājās, tās savukārt sietas no sarkanā un parastā ozola, liepu zariem ar visiem ziediem, kļavām, apsēm, pīlādžiem un lazdām, kā arī no vīgriezēm, asinszālēm un vērmelēm,» lepojas G.Vītoliņš, piebilstot, ka tik liela pirtsslotu piedāvājuma nebija nevienam, tāpēc stādaudzētava izcēlās. Viņš ir pārliecināts, ka šādi festivāli un konferences norūda stādaudzētājus un piespiež paplašināt ražošanas klāstu, arī «Dimzās» realizē augus, ko vēlāk var izmantot aromterapijā un pirtīs. G.Vītoliņš neslēpj, ka, audzējot «nišas» produktus, kas nav rūpnieciski apstrādāti, ir liela iespēja palielināt klientu loku. Runājot par vasaras tendencēm un noietu, stādaudzētavas īpašnieks secinājis, ka patērētājiem patīk iegādāties eksotiskos augļu kokus, tādus kā kizils, dārza mellene, ēdamais sausserdis, kā arī Mandžūrijas aktinīdija, ko tautā dēvē par Latvijas kivi. Nedaudz krities pieprasījums pēc tik ierastajiem augļu kokiem, vairāk interesē ābeļu šķirnes, kurām ir nelieli un krāsaini augļi, lai tos varētu konservēt un mieloties aukstajos mēnešos.
Nevar izplānot laika apstākļus
G.Vītoliņš teic, ka tipiskais variants, kad dzīvžogos izmanto tikai tūjas, sāk atkāpties. «Ir pavisam neliela augu grupa, ko tajos nedrīkst likt, tāpēc var eksperimentēt. Cilvēki uzticas pārbaudītām vērtībām, bet mūsdienīgā izpildījumā, tāpēc priekšroku dod krāsainajām tūju šķirnēm, Maķedonijas, ciedru un kalnu priedēm, hemlokeglei un Duglāzijas eglei,» tā stādaudzētavas īpašnieks. Faktiski nebijušā pavasara un karstās vasaras dēļ stādi, kas iestādīti rudenī, tagad nīkuļojot. «Dzīvē neesmu piedzīvojis situāciju, ka līdz 1. aprīlim man nav ietirgots pat lats. Šogad tā sagadījās, un pirmie ienākumi bija aprīļa vidū. Pēc ziemas sākās vasara, un uz pavasara stādu parādi bija jāved augi, kam jau pilnībā saplaukušas lapas. Grūti rēķināties ar tādiem laika apstākļiem un kaut ko plānot, nav garantijas, ka oktobrī nesāksies ziema. Grūti arī pateikt, kad iestāsies kailsakņu sezona, tā gaidāma līdz ar dzeltenajām lapām kokos,» spriež G.Vītoliņš. Paplašinot darbības jomu, stādaudzētava «Dimzas» piedāvā arī ozolu vītnes, ko labprāt izmanto kāzās dekorēšanai, kā arī adventes vainagus un skujeņu vītnes ziemas saulgriežiem. Vasaras mēnešos, kad stādaudzētavā nepieciešams vairāk palīdzīgu roku, dobēs strādā arī praktikanti no Bulduru Dārzkopības vidusskolas un LLU.
Atklāj stādu centru galvaspilsētā
Ikdienā Zaļenieku kokaudzētavā strādā 13 cilvēku, taču, sākoties pavasara darbiem, kā arī vasaras spraigumā darbinieku skaits aug līdz diviem desmitiem. «Pašlaik kokaudzētava realizē ap tūkstoti dažādu šķirņu kokaugu, lielāku uzsvaru liekot uz lapu kokiem, jo Zaļenieku ģeoloģiskie apstākļi tam ir vairāk piemēroti. Gandrīz divdesmit gadu pieredze nesusi panākumus – cilvēki atbrauc, apskatās krāšņo dendrāriju, ko dēvējam par iepazīšanās dārzu, kur var redzēt jau izaugušus kokaugus, pieņem lēmumu, kurš šķiet vispievilcīgākais, un nopērk kādu stādu. Vasaras sākumā piedzīvojām kolosālu izrāvienu, atverot stādu centru Rīgā un sortimentu realizējot par kokaudzētavas cenām. Tas ir izdevīgs tandēms – ražot laukos, bet tirgot galvaspilsētā,» stāsta zemnieku saimniecības «Aptiekas» Zaļenieku kokaudzētavas vadītājs Imants Parfenovičs. Viņš neslēpj, ka nākotnes plāni ir lieli, un cer, ka pietiks «dukas» tos īstenot. Pēc Zaļenieku stādaudzētavas saimnieka teiktā, mūsdienās dēstu audzētāju ir pietiekami daudz, pircēju paliek arvien mazāk un mazāk, tāpēc atvēris stādu centru Rīgā, lai būtu tuvāk pie pircēja, nevis tikai gaidītu, kad tas atnāks. «Turklāt uz provinci bieži vien, visticamāk, nemaz neatnāks, ja lielpilsētā ir pietiekami liela izvēle,» viņš secina. Pieredzi un jaunākās tendences I.Parfenovičs gūst izstādēs. Arī viņš apstiprina, ka cilvēki labprāt pērk augļaugu grupas koku stādus. «Cieņā ir korintes, ēdamie sausserži, pīlādži un smiltsērkšķi, arī visas košās ābelīšu grupas, kas dod mazus auglīšus. Mūsu kokaudzētavā ir arī daudz kolekcijas materiāla, kā, piemēram, klinšu ozols, Pensilvānijas kļava, Grieķijas valrieksts, trīsērkšķu gledīčija, ginks, platāns. Ir pieprasījums pēc dižstādiem, tiem ir lielāka sakņu sistēma, tāpēc vieglāk ieaug, savukārt cena attiecīgi augstāka, bet, ja ir pieprasījums, jārealizē. Tomēr šķiet, ka pieprasījuma piramīdas augšgalā vēl aizvien atrodas tūju šķirnes.»
Jaunākās tendences atvieglo darbu
I.Parfenovičs smej, ja pēc studiju beigšanas viņam kāds būtu teicis, ka nākotnē kā saziņas līdzekli izmantos mobilos tālruņus, viņš nekad tam neticētu. Tāpat kā telefons lielisks izgudrojums ir arī kapilārās laistīšanas sistēma un laistīšanas stienis, ko lieto Zaļenieku kokaudzētavā un kas ievērojami atvieglo dārznieku dzīvi. Vadītājs stāsta, ka veikalā, ieraugot pie augiem un stādiem krāsainus attēlus, daudziem šķiet, ka tie ir ievesti, jo vietējo produkciju ražotāji tā parasti neapzīmē, taču Zaļeniekos jau tiek izmantotas krāsainas etiķetes ar fotogrāfijām, lai pasūtītājam rastos vīzija par to, kāds augs izskatīsies nākotnē. «Nekad nevar stāvēt uz vietas, ir jāattīstās. Ar potēšanu nodarbojamies jau 14 gadu, taču katru gadu iemācāmies kaut ko jaunu un noderīgu. Agrāk augus podojām pašu rokām, tagad lielāko darbu izdara mašīna, kas podiņu pieber pilnu ar augsnes substrātu un izurbj tajā caurumiņu. Atliek vien ievietot stādu. Tāpat nekad nevarēju iedomāties, ka kādreiz tirgosim dižstādus. Ja neiesi laikam līdzi, neizturēsi konkurenci,» pārliecināts I.Parfenovičs. Turklāt uzņēmuma latiņa ir pacelta augstu, prasības aizvien palielinās, tāpēc Zaļenieku kokaudzētavas kolektīvs pūlas, lai stādi būtu augstākajā kvalitātē. Kokaudzētavas saimnieks uzsver, ka viens pats tik lielu darbu nekad nevarētu paveikt, un arī nekad panākumus neattiecina tikai uz sevi: «Tas ir visa kolektīva darbs. Vadītājam ar savu enerģiju jārāda piemērs, lai darbinieki to novērtētu un strādātu pēc līdzīga principa. Savu produkciju tirgojam 15 dažādās vietās visā Latvijā, izdevīgāk ir realizēt pašiem, tāpēc ļoti ceru, ka Rīgas stādu placis dos iespēju dzīvot labāk, un ar lielāku atalgojumu varēšu apbalvot visus, kas pūlas kokaudzētavas labā.»
Katrs stāds prasa milzīgu darbu
Jau 21. gadu stādaudzētavā «Zaļā rota» Jelgavā saimnieko Guna Parfenoviča. Ģeoloģiskie apstākļi pilsētas nomalē ir labvēlīgi skujkoku audzēšanai, tāpēc stādaudzētavā galvenokārt sagatavo tūju, kadiķu un eglīšu stādus. «No brīža, kad zemē ievieto spraudeni, līdz realizācijai tirgū paiet četri pieci gadi. Tas vairakkārt jāpārstāda jeb jāpodo, rūpīgi jākopj. Audzēšanas process ir ļoti garš, dažreiz stādi līdz stādīšanas sezonai pāraug, citkārt ir par mazu. Arī ekonomiskā situācija neļauj neko plānot – ja pēkšņi atkal iestātos krīze, tad pēdējo piecu līdz septiņu gadu darbs būtu vējā un viss stādaudzētavā sagatavotais materiāls būtu jāizmet komposta kaudzē, kā to darīju iepriekš, kad pienāca smagi ekonomiskie apstākļi,» stāsta vadītāja. Viņa atzīst, ka katrā stādā ieguldīts milzīgs darbs, izmaksas ir lielas, bet, lai to pārdotu, nemaz nevar prasīt augstu maksu. Guna atklāj, ka stādi veiksmīgi pārcietuši ziemu, tikai pavasarī teritorijā ilgi stāvējis ūdens, visticamāk, tāpēc, ka, tuvumā ierīkojot jaunu ceļu, netika piedomāts par ūdens novadīšanu. Audzētavā darbi uzticēti dārzniecei, kas iespēju robežās arī spēj tikt galā, jo G.Parfenoviča ir nodarbināta Zaļenieku kokaudzētavas stādu centrā Rīgā. «Mums izveidojusies laba sadarbība, tāpēc piegādājam skujeņu stādus no «Zaļās rotas». Var just, ka galvaspilsētā interese ir lielāka, pagaidām par pieprasījumu nevar sūdzēties. Cilvēki labprāt pērk tūjas. Acīmredzot mājas atrodas pārāk tuvu, un ir vēlme pēc privātas teritorijas, tāpēc atdala tās ar zaļajiem stādījumiem. Bet tas vairāk attiecas uz pilsētniekiem, kam ir augstāka maksātspēja. Laukos ienākumi nav tik lieli, un cilvēki dara to, ko daba piespiež, nevis to, ko paši vēlētos,» stāsta stādaudzētavas īpašniece. Viņa bilst, ka šogad jaunas šķirnes netika ieviestas, jo ir samērā labs noiets jau audzētajiem stādiem, turklāt nepietiek jaudas un spēka, jo jāaudzē un jākopj esošie stādi. Guna nākotnē raugās nedaudz cerīgāk un tic, ka atkal varēs palīdzēt apzaļumošanas projektos un sniegt konsultācijas. «Valstij kopumā nav mērķa, uz ko tiekties, līdz ar to cilvēki neuzticas valdībai un neplāno lielākus darbus, jo nekad nevar zināt, kas sagaida. Cilvēki nejūtas stabili, nav drošības par rītdienu, katrs mazākais darbs vai process prasa neskaitāmus administratīvus pasākumus un papīrus, kas ir jāaizpilda, tajā skaitā arī stādaudzētavās,» saka G.Parfenoviča. ◆
