Tirgū, tāpat kā citās savdabīgās vietās, valda īpašas attiecības un noteikumi.
Tirgū, tāpat kā citās savdabīgās vietās, valda īpašas attiecības un noteikumi. Mēs, pircēji, pie tirgotājiem lielākoties tikai iepērkamies, reti kad aprunājamies par kaut ko ārpus piedāvātās preces kvalitātes un cenas, varbūt arī laika apstākļiem. Kuram gan ikdienā atliek laika! Bet tur sēž cilvēki katrs ar savu dzīves stāstu, bieži vien interesantāku kā dažai labai populārai un bieži intervētai personai. Savs stāsts ir arī Pēterim Šīrinam.
Pētera Šīrina dzimtene ir Rēzekne. Tur viņi – pieci brāļi un trīs māsas – auguši, mācījušies un no mazām dienām raduši pie grūta darba. «Atceros, kā krievi ienāca. Bija viņiem piekritēji, bija noliedzēji. Toreiz pats savam onkulim no pasta vēstuli aiznesu – izrādījās, ka viņam tur bija paziņojums no Rēzeknes «čekas»… Kā aizgāja, tā ar galiem, neatgriezās vairs. Juceklīgs laiks toreiz bija, mainījās varas. Vācu laikā arī bija savas grūtības – sākās atriebība, centās saņemt tos, kas bija padomju varas piekritēji. Vācu laikā biju tāds puišelis, skolā mācījos un gāju no zaldātiem visādas lietas pirkt. Par speķīti zābakus nopirku. No fričiem slēpes pirku, cigaretes, tās pēc tam ballēs lielajiem vīriem pārdevu. Biznesu, tā teikt, taisīju,» stāsta Pēteris. Pēc kara, tāpat kā daudzus citus tolaik, viņu aizsūtīja uz arodskolu – mācīties par dzelzceļnieku. Pēc tās nākamais norīkojums bija uz Jelgavu.
«Es vispār nezināju, kur tāda Jelgava atrodas. Atveda, parādīja depo, ievietoja mūs visus barakā – 28 cilvēki vienā telpā gulējām, gultas trijās rindās stāvēja,» atceras Pēteris.
Nepaspēja vēl jaunais dzelzceļnieks necik ilgi pastrādāt depo, kad 1950. gadā tika iesaukts armijā, kur nodienēja nedaudz vairāk par trim gadiem.
Laimīgā veidā palicis tepat Rīgā – latviešu divīzijā. Par to laiku viņš atzīst: «Toreiz vēl bija arī latviešu nacionālā divīzija. Kopumā tādas bija trīs – igauņiem, latviešiem un gruzīniem. Pēc Staļina nāves, kad gruzīni sāka «buntoties» – vākt nost viņa pieminekļus –, nacionālas divīzijas izformēja. Armijas laikā arī mēdzu uzdziedāt. Bija tur viens draugs, kas man uz akordeona piespēlēja.» Braukuši arī uzstāties uz Rīgas rajona kolhoziem, kas jau pamazām bija izveidojušies.
Pēc armijas Pēteris sācis strādāt par šoferi – visu Baltiju komandējumos izbraukājis krustu šķērsu, līdz beigās atkal atgriezies Jelgavā, kā pats saka: «Apsievojos, uzbūvēju sev būdiņu, jo dzīvokļa nebija. Tos varēja dabūt vienīgi speciālisti, kas iebrauca no Krievijas. Vēl varbūt tie, kas celtniecības trestā strādāja.»
Pēteris aizgājušos padomju laikus atpakaļ negribētu. Viņaprāt, daudzi velti tagad sūdzoties, ka toreiz labāk dzīvot bijis: «Nekas nebija labāk. Es arī Kārlīša laikus atceros un nesaprotu, kāpēc citi saka, ka toreiz gan jauka dzīve bijusi. Nu nemaz tā nebija. Jau deviņu gadu vecumā ganos pie saimnieka sāku iet. Vienu pašu reizīti viņš man parādīja, kā pastaliņas pareizi jāuzvelk. Ja nemāki, pats vainīgs, staigā basām kājām. Tagad dažs labs puisietis deviņos gados pat lāgā apģērbties neprot! Arī toreiz bija grūti jāstrādā – gan mazam, gan vecam. Un nekādas pensijas nebija. Vienīgi valsts ierēdņiem tās maksāja. Bet cilvēki nesūdzējās – katrs darīja, ko varēja.»
Puķu un dārzeņu stādus Pēteris audzēt sācis jau sen – kad sešdesmitajos gados sadomājis māju celt. Līdzekļus vajadzēja, bet naudas, protams, nebija. Tirgus viņam patīkot, tomēr: «Brīžiem tā nekas, bet brīžiem apnīkt ar’! Cilvēki ir tik dažādi – viens otrs sāk uz nerviem spēlēt. Es ilgi necenšos izturēt, saku: nepatīk, ej prom! Pērc pie cita. Un aiztriecu citreiz tās vecenes prom.» Paejot kāds laiciņš, un stādu audzētāju atkal sākot vilkt uz tirgu, arī iztika nav tik laba, lai necenstos piepelnīties. No pensijas iztikt nevarot, īpaši, ja griboties kādu remontiņu uztaisīt, kaut ko salabot. «Visā visumā, kad kustas, kaut ko dara, dzīvot var. Nav nemaz tik traki,» smejas Pēteris. Viņaprāt, visgrūtāk pašlaik ir paaudzei ap gadiem četrdesmit, jo viņi auguši, kad viss gatavs tika dots – mācies tikai. Mācīties varēja, kas vien gribēja, darbs pēc tam bija garantēts. Bet, kad laiki mainījās, pēkšņi cilvēkiem bija vajadzīgas pavisam citas īpašības, piemēram, apsviedīgums, uzņēmība.
«Kad sākās atmoda, kaimiņi bļaustījās: nu, tik būs! Labi dzīvosim! Es jau toreiz teicu: grūti būs, raudāsiet vēl. Sistēmas maiņa taču nevar būt viegla, viss otrādi jāapgriež. Nekas ne no kā nerodas, jāstrādā būs! Un zināt, cik raksturīgi – tie, kas toreiz visskaļāk priecājās un bļaustījās, tagad ir tie baigākie raudātāji.
Paredzēju jau, ka grūti būs, par to es nesūdzos, vienīgi tādu netaisnību negaidīju. Cilvēki tā pārvērtās – bija rūdīts komunists, pēkšņi pārliecināts tautfrontietis. Nu kā tā var būt!? Rubiku nopēla visādi. Es arī viņa viedoklim nepiekrītu, bet viena īpašība ir cienījama – viņš visiem pateica: tāds es esmu un pie sava uzskata arī palikšu, nevis tēloja labo. Nepatīk man, ka tagad tautu par galīgiem muļķiem pataisa. Miljoni pazūd, bet vainīgo nav. Agrāk arī zaga, protams, ka zaga, bet ne tik atklāti. Bāza arī «ķurķī», ja bija vainīgs, bet tagad nekā! Nozodz un vēl palielies, cik labi izdevās! To es nevaru saprast,» Pēteris pauž savu viedokli, bet par dzīvi nesūdzas, jo, viņaprāt, nemaz neejot slikti. Cilvēkiem tikai patīkot činkstēt, tas arī viss. Tie, kas no darba nebaidoties, arī sūdzēties laiku neatrodot.
Un vēl – apsveicam Pēteri vakardienas vārdadienā!
Cenas pēdējo stādu tirgū
Nu jau stādīšanas laiks ir galā, tomēr te vienam, te otram pilsētniekam, izrādās kāds dobes gals palicis tukšs. Ko darīt? Nu protams, jāaiziet palūkot uz tirgu – varbūt vēl kāds stāds nenopirkts gaida tieši viņu. Un nudien tā arī ir. Vēl vakar pēcpusdienā tirgū pie stādu galdiem grozījās tāds nepilns desmits pārdevēju. Vieni piedāvāja dažādas kvalitātes un svaiguma dārzeņu stādus, citiem pāri bija palikušas tikai puķes. Vēl arvien krāšņas bija rozā un tumši zilās petūnijas, svaigas un košas izskatījās ledus puķītes. Cenas nudien vairs nebija «pavasara svaiguma», par dažiem stādiem pārdevējs teicās pakaļ metot, i tā neviens negribot.
Bet te nu ieskatam, cik kas maksā
lielziedu nokarenās petūnijas – 70 santīmu
nokarenās mazās petūnijas – 50 santīmu
begonijas pilnziedu – 30 santīmu
eņģeļu taures – 30 – 50 santīmu
gazānijas – 8 santīmi
agerāti – 4 santīmi
rudbekijas – 5 santīmi
baklažāni – 10 santīmu
tomāti – 5 – 8 santīmi
samtenes – 4 santīmi
lauvmutītes – 4 santīmi
atraitnītes – 5 santīmi
ledus puķītes – 10 santīmu
lobēlijas – 5 santīmi
kreses – 7 santīmi
sarkanie saldie pipari – 5 santīmi
selerijas – 2 santīmi
Jauno kāpostu kilograms maksā 20 santīmu, kilograms zemeņu – 1,3 latus, kilograms nezināmas izcelsmes tomātu – 70 santīmu, bet glīts groziņš pirkuma salikšanai – no trim līdz sešiem latiem.
Un kaut arī sen jau ir vasara ar Latvijā izaudzētiem zaļumiem un ogām, tomēr lielāko tirgus galdu daļu aizņem dienvidu eksotiskā prece.
