Pēdējā laika runās par situāciju Staļģenē palicis neatbildēts jautājums, vai ābolu kaisīšanu pa dārziem no vaļējām traktora piekabēm iespējams saukt par situācijas kontroli.
Pēdējā laika runās par situāciju Staļģenē palicis neatbildēts jautājums, vai ābolu kaisīšanu pa dārziem no vaļējām traktora piekabēm iespējams saukt par situācijas kontroli.
Patlaban norimis viens spēcīgs negaiss, kas pie mums valdīja vairākas dienas, un, kā tas mēdz notikt, pēc negaisa turpinās atskaņas. Tik šoreiz tas nebija lietus un krusas veidā, bet gan ābolu un zaru. Pats sākums bija 18. jūlijā Rīgā – dienā, kad Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Nacionālā fitosanitārā laboratorija pirmo reizi oficiāli Latvijā apstiprināja baktērijas Erwinia amylovora esamību.
Jā – ārkārtas situācija – tā tika nosaukts nu jau aiz muguras esošais “ābolu negaiss”, kura epicentrs bija Staļģenes ciems ar spēcīgākajām brāzmām 21. un 22. jūlijā – nokaisot Staļģenes dārzus āboliem un zariem, kas inficēti ar bīstamu augu karantīnas organismu, bet ar skaļās daļas norietu 24. jūlijā, kad Zemkopības ministrija un VAAD par minēto “katastrofu” beidzot informēja valdību, negaiss sāka strauji norimt.
Pirmais trieciens tam bija valdības paziņojums nepiešķirt naudu kompensācijām no valsts budžeta, bet liekot to atrast Zemkopības ministrijai, un tas ir saprotams, jo šāgada Baltkrievijas degvielas plūdi Daugavā jau paņēmuši daudz naudas ārkārtas budžetā. Nu varēja uzelpot tie, kam šķita, ka zudusi demokrātija, kā arī tie, kam cerība vēl nebija pagaisusi, nu visi uzzināja labu ieroci cīņai pret tādu stihiju – vajag tik nedot naudu, kas izrādās labs enerģijas avots. Te nu būtu darbs zinātniekiem enerģētiķiem – cik daudz enerģijas sevī ietver nauda, ja tā spēj apturēt lielu stihiju?
Bet nu laiks aizmirst par negaisu un nodoties tuvāk patiesībai. Kas tad īsti Staļģenē notika? Tas, ka likumdevējs deleģējis kādu institūciju veikt konkrētas funkcijas, vēl nenozīmē, ka tās jāīsteno nedemokrātiski. Latvija gan pirms 18. jūlija, gan tagad skaitās demokrātiska valsts, kur vara būtībā pieder tautai. Savukārt demokrātiskā sabiedrībā jārīkojas, ievērojot likumu.
Pieņemot 19. jūlija lēmumu, VAAD tajā atsaucas uz Augu aizsardzības likuma 4. panta ceturtās daļas 6. punktu, kas VAAD deleģē lēmuma izdošanu. Tomēr šī atsauce nenozīmē, ka VAAD amatpersonas savā rīcībā ievērojušas visus demokrātijas principus.
VAAD lēmuma 1. punktā norāda adresātu. Savukārt lēmuma 5. punktā VAAD adresātus sadala divās grupās, ņemot vērā tiem piederošos stādījumu veidus, kam nav nekāda sakara ar baktērijas Erwinia amylovora bioloģiju. Ievērojot likuma un baktērijas bioloģijas, gan Staļģenē, gan visā Latvijā pastāv vienādi faktiskie un tiesiskie lietas apstākļi, kurus nekādi nevar ietekmēt VAAD lēmuma 1. punktā minētām personām (adresātam) piederošās stādījumu platības pēc to veida.
Tātad, ja pastāv vienādi faktiskie un tiesiskie lietas apstākļi, ir jautājums, kādēļ pret personām, uz kurām attiecas VAAD lēmums, tiek īstenota nevienlīdzīga attieksme. No minētā izriet, ka VAAD lēmums ir pretrunā ar Satversmē noteiktajām pamattiesībām, kuras nedrīkst ierobežot. Valsts jau dārgi samaksājusi par to ierobežošanu vairāku personu lietās. Turpinot notikušā vērtējumu, jāsecina, ka tomēr nav ievērotas arī citas tiesību normas, kas būtu jāņem vērā.
Bija nepieciešams apsvērt, vai privātpersonai nelabvēlīgs lēmums faktiski vajadzīgs un, ja ir, tad cik lielā mērā. Tas izriet no citām tiesību normām, jo, lai noteiktu faktiskās rīcības nepieciešamību demokrātiskā valstī, jāuzklausa procesuālo dalībnieku viedoklis un jāiesaista lēmuma pieņemšanā sabiedrība. Tā kā VAAD amatpersonas savos publiskajos izteikumos norādījušas, ka svarīgi saglabāt aizsargzonas statusu Latvijai, lai aizsargātu stādu eksportu, tad tas automātiski kļūst par sabiedrībai būtisku jautājumu un, lai ievērotu samērīguma principu, īstenojot nelabvēlīgu rīcību pret adresētu (stādījumu īpašniekiem), bija jārīko publiska apspriešana.
Ja vadās no VAAD lēmuma teksta, tas pieņemts nākamajā dienā pēc 18. jūlija. Tātad laiks no monitoringa ziņojuma tapšanas līdz lēmuma pieņemšanai bija par īsu, lai tiktu veikta pietiekami izsmeļoša publiskā apspriešana. Turklāt speciālistu sniegtā informācija ir pretrunā ar VAAD viedokli par aizsargzonas statusa saglabāšanu – Latvijas tirgū pieejams ārpus aizsargzonas izcelsmes stādmateriāls, mūsu valsts nespēj nodrošināt savu tirgu, nemaz nerunājot par eksportu.
Te nu atkal jāatsaucas uz A.Līces pārdomām “Latvijas Avīzē” par attiecīgo dienestu apgalvojumiem: tiek pievērsta pastiprināta uzmanība un mēs kontrolējam situāciju.
Kur paliek pastiprinātā uzmanība svešu valstu stādiem tirgū? Kur situācijas kontrole? Interneta tīklā lasāmi izsmejoši komentāri par koku izciršanu Staļģenē, kas nemaz nespodrina VAAD mundiera pogas. Jāpiekrīt šiem cilvēkiem, jo ābolu un zaru kaisīšanu pa dārziem no vaļējām traktora piekabēm diez vai iespējams saukt par situācijas kontroli, īpaši brīdī, kad VAAD veic konkrētas darbības pret bīstamu augu karantīnas organismu, kas apdraud Latvijas augļu dārzus. Ja cilvēki strādāja speciālos tērpos, tad vajadzēja arī nodrošināt stingrus karantīnas pasākumus, nepieļaujot minēto rīcību.
Kāda vispār var būt runa par aizsargzonas statusa saglabāšanu, iznīcinot stādījumus un neuzklausot sabiedrības viedokli. Skatoties uz reāliem faktiem, kā Latvijai var uzticēties Eiropas Savienības dalībvalstis, kad tās saņem stādus no aizsargzonas, kurā tiek tirgoti dēsti no citām (ne aizsargzonas) valstīm. Šis fakts jau vien vēršas pret VAAD rīcības, piemērojot masveida izciršanu, neatbilstību taisnīgumam. Vai ir garantija, ka baktērija jau nav nonākusi savvaļā un citās vietās – arī uz eksportam paredzētajiem stādiem. Ņemot vērā faktu, ka šogad bija vērojama masveida Erwinia amylovora saimniekaugu ziedēšana, tad kukaiņiem bija iespējas šo baktēriju pārnest arī uz daudziem citiem augiem Staļģenē, Tērvetes novadā, kā arī citviet Latvijā un ne tikai dārzos. Kā iespējams garantēt aizsargzonas saglabāšanu, nocērtot dārzus, ja blakus ir meži un krūmāji, kur sastopami baktērijas saimniekaugi. Šajā gadījumā nevar būt runa par situācijas kontroli, jo katru Latvijas kvadrātmetru nevar izkontrolēt pat, ja tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Zinot valstis, kurās sastopama Erwinia amylovora, jānorāda uz to nesekmīgo cīņu.
Tagad tikai atliek cerēt, ka Zemkopības ministrija atradīs naudu kompensācijām un, runājot par rēķiniem, likumdošana tomēr paredz zaudējumu atlīdzināšanas kārtību.
