22. septembrī Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenes pamatskola svinēs 80 gadu jubileju un uz salidojumu aicinās bijušos audzēkņus un skolotājus.
22. septembrī Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenes pamatskola svinēs 80 gadu jubileju un uz salidojumu aicinās bijušos audzēkņus un skolotājus.
Astoņdesmit gadu ir kā krietns cilvēka mūžs. Staļģenes pamatskolas skolotājiem tas šķiet ievērības cienīgs un zinību gaismas pilns. Lai gan skolai vēl nav sava muzeja, tās pedagogi, īpaši Lelde Jēkabsone, aktīvi vāc materiālus par izglītības iestādes vēsturi. Tiek aptaujāti pagasta iedzīvotāji, veidoti absolventu saraksti un meklētas fotogrāfijas. Skolas direktore Biruta Liepa ar avīzes starpniecību lūdz atsaukties bijušos Staļģenes pamatskolas absolventus, kam saglabājušās atmiņas un fotogrāfijas par skolas vēsturi. Skolas vēsturi pētījusi un savā grāmatā «Lielupei līdzās» aprakstījusi skolas bijusī skolotāja, mācību pārzine un rakstniece Albīne Račinska.
Skolotāju algas – tādas pašas kā šodien
Dokuments, kas apliecina skolas dzimšanas dienu, ir 1987. gada 17. aprīlī toreizējai Staļģenes astoņgadīgās skolas direktorei Astrīdai Valpēterei izsniegtā Latvijas PSR Centrālā valsts vēstures arhīva izziņa, kurā teikts: «Arhīva fondā «Tautskolu direkcija» saglabājušies Latvijas pamatskolu saraksti, no kuriem redzams, ka bijušās muižas ēkās iekārtotā Staļģenes sešklasīgā pamatskola sākusi darbību 1921. gada 13. septembrī».
A.Račinska grāmatā «Lielupei līdzās» raksta, ka skolu varēja noorganizēt, pateicoties muižu nacionalizācijai. Sakrita arī divi veicinoši apstākļi: Staļģenes baronam atsavināja ne visai lielo, bet glīto pils ēku, un no bēgļu gaitām Krievijā atgriezās agrākais Jaunsvirlaukas ministrijas skolas skolotājs Augusts Švarcbahs. Kad viņam piedāvāja noorganizēt pilī sešklasīgo pamatskolu, Švarcbahs piekrita un sāka telpas pielāgot skolas vajadzībām. Valsts šim nolūkam piešķīra tikai 1000 latu, bet pārējo gādāja Jaunsvirlaukas, Emburgas un Garozas pagastu pašvaldības.
Tajā laikā skolā bērnus mācīja tikai trīs vai četri skolotāji un skolas pārzinis. Par skolas pārzini no 1921. gada līdz 1938. gadam strādāja Augusts Švarcbahs, bet par skolotājiem – Erna Viļumsone, Olga Gorkovska, Otīlija Pūpēde, Jānis Roze.
1930., 1931. gadā Latvijā bija dziļa saimnieciskā krīze, un skolu uzturēja pagastu pašvaldības. Skolotāju algas, kā redzams algu sarakstā, toreiz bijušas vēl visai mazas: Švarcbaham – 90 latu mēnesī, citiem – 70 vai 80. Pēc gada – apmēram 120 – 140 latu, un tikai 1938. gadā pārziņa alga jau bijusi 180 latu, bet mazākā alga skolotājam – 140 latu. Skolotājiem par dzīvokli nebija jāmaksā, šos izdevumus sedza pašvaldība.
1940. gadā pēdējā skolotāju sēdē tika sadalītas pedagogu vasaras dežūras un nolemts sasaukt skolas padomes sēdi 16. jūnijā. Taču šī sēde nenotiek, jo – ir mainījušies laiki…
Mācības turpinās padomju garā
Sekas ir redzamas stundu sarakstā, kurā vairs nav ticības mācības, angļu valodu nemāca, sākot ar 2. klasi, bet tikai ar 5. un 6. klasi un tikai divas stundas nedēļā. Uz šo priekšmetu rēķina sāk dominēt krievu valoda, un skolotājiem obligāti jāmācās krievu valodas kursos. Skolā ienāk padomju preses izdevumi, rodas jaunas aktivitātes oktobra svētku organizēšanā un iekārto sarkano stūrīti.
Pēkšņi skolai parādās daudz iespaidīgāks nosaukums – jau 11. decembra protokolā tā nosaukta par nepilno vidusskolu. Pirmais punkts jaunradītās nepilnās vidusskolas darba kārtībā – analfabētu apmācība. Taču uzspiestā kampaņa izgāžas, jo pagastā ar mokām izdodas sameklēt vienu analfabēti.
Ziemassvētkos bērniem jānāk skolā, jo ticības svētku dēļ nedrīkst kavēt mācību darbu, bet 1941. gadā skola pirmoreiz atzīmē Ļeņina piemiņas dienu un jaunā vara ievieš sociālistisko sacensību.
Skolotāji entuziasti strādā daudz
1953./54. mācību gadā skolā par direktori sāk strādāt Viktorija Kausiņa. Šajā darbā aizvadīti 30 mūža gadi, par kuriem Kausiņas kundze stāsta pati.
«Toreiz visas klases atradās pilī vienā telpā. Turpat bērni arī gulēja un sportoja, bet līdzās bija skolotāju dzīvokļi. Kad sēdējām lejā, ēdamistabā, bet augšstāvā notika vingrošanas stundas, sienas šūpojās. Tad sākām apgūt graustus. Muižas vāgūzī pacēlām griestus un uztaisījām sporta zāli, kas tiek izmantota vēl joprojām. Līdumos iekārtojām darbnīcas zēniem un meitenēm. Taču telpu joprojām bija par maz un es sāku cīniņu par to, lai katrai klasei būtu savs kabinets. Daudz palīdzēja kolhozu vadība un vecāku komiteja,» atceras bijusī direktore. Viņas laikā tapusi skolas piebūve, izveidots sporta laukums un uzcelta dzīvojamā māja skolotājiem. Kausiņas kundze stāsta, ka bērni tolaik bijuši zinātkārāki un pieticīgāki – priecājušies par ūdensvadu, centrālo apkuri, televizoru un iekārtotajiem lingafonijas, ķīmijas un fizikas kabinetiem. Tolaik tā bija valstī viena no pirmajām skolām ar labiekārtotām palīgtelpām un laboratorijām. Tā kā bērni piedalījās jaunās skolas ēkas celtniecībā, pēc tās atklāšanas direktorei nav bijis jācīnās ar sagraizītiem soliem, nosmērētām sienām un nospārdītām durvīm. Lai gan skolā strādājušas tikai sievietes, zēni darbmācības stundās ēvelējuši un darījuši citus darbus, bet lidmodelisti skolotājas Martas Ozolas vadībā rajonā ieguvuši pirmo vietu. Visi skolotāji daudz strādāja un nekurnēja – vasarās paši gatavoja plakātus un citus uzskates līdzekļus, ieguldot savus līdzekļus un šajā darbā iesaistot ģimenes locekļus.
L.Kausiņa atceras daudzus savus bijušos audzēkņus un kolēģus, bet īpaši Intu Savicku, tagad Jelgavas rajona un Jaunsvirlaukas pagasta Padomes priekšēdētāju, tolaik jaunu skolotāju, kurai palīdzējusi sākt darba gaitas Staļģenes skolā.
Skola – pagasta izglītības un kultūras centrs
Šogad Staļģenes pamatskola piedzīvoja 74. izlaidumu, bet kopš 1997. gada ar bijušā audzēkņa, tagad Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētāja Jāņa Vīganta materiālo atbalstu tai ir savs karogs, ko darinājusi Jelgavas māksliniece Anna Indrika. Ar Albīnes Račinskas vārdiem un Valda Zilvera mūziku tapusi himna «Veltījums Staļģenes skolai». Tagad katru gadu maija beigās skola svin karoga svētkus, uz tiem aicinot arī bijušos audzēkņus un skolotājus. Skolotāju diena, Mārtiņdienas gadatirgus, ziedu izstādes, Ziemassvētku un Lieldienu balles ir tikai daži no skolā notiekošajiem pasākumiem.
Tā kā pagastā nav kultūras nama, visa kultūras dzīve notiek skolā. Direktore un skolotāji īpašu gandarījumu un lepnumu izjūt par Līdumos topošo Pieaugušo izglītības centru, kurā paredzēta konferenču zāle, datorizēta bibliotēka un notiks pieaugušo datorapmācība. Savukārt pagasta Padomes morālais un materiālais atbalsts dara gaišus un siltus skolas gaiteņus, priecē bērnus skolas ikdienā un ārzemju ceļojumos un balsta skolotāju tālākizglītību.
Skolas sporta zālē un pils parkā jau nojaušama gatavošanās jubilejas svinībām. Lielupes klusie ūdeņi sevī slēpj lielas bagātības un varenu spēku, ko pasmelt un tālāk dot prot Staļģenes pamatskolas pedagogi.
Vēsture
1921. gada 13. septembrī Staļģenes pilī – 18. gadsimta arhitektūras piemineklī – svinīgi atklāj sešgadīgo pamatskolu, vienīgo apkārtnē. Uz atklāšanas svētkiem ir ieradies Valsts prezidents Jānis Čakste.
1941. gadā atver 7. klasi.
1946. gadā skolu nosauc par Jaunsvirlaukas – Staļģenes septiņu klašu pamatskolu.
1951./52. mācību gadā mainās skolas nosaukums – Staļģenes pamatskola. Audzēkņu skaits svārstās no 150 līdz 160.
1959./60. mācību gadā atver 8. klasi un skolu nosauc par Staļģenes astoņgadīgo skolu.
1978. gadā pilij klāt piebūvē arhitekta Gunāra Hermaņa projektēto Staļģenes skolas ēku.
Skolai nosaukums tiek mainīts vēl divas reizes – no astoņgadīgās tā pārtop par deviņgadīgo un beidzot par pamatskolu.
Pašlaik skolā mācās 225 skolēni, strādā 20 skolotāji un 14 tehniskie darbinieki. Trīs skolotāji ir šīs skolas absolventi.
No 1994. gada skolā darbojas bērnudārza grupiņas. Katru gadu bērnudārzu apmeklē vidēji 45 bērni.
Radošā darbība
Skolas ārpusstundu darbs galvenokārt notiek dažādos pulciņos. Skolā darbojas 5. – 8. klašu ansamblis, 1. – 9. klašu gleznošanas pulciņš, 5. – 9. klašu kokapstrādes pulciņš, sporta un tautisko deju pulciņi, ritmikas un aerobikas nodarbības, sporta pulciņš, mazpulks, floristikas un datorzinību pulciņi.
