Tas bija pirms pieciem gadiem, kad, atgriezies no siltākām zemēm, stārķis Pēcis izlēma apmesties uz dzīvi pavisam netālu no Jelgavas – uzcelt māju, apņemt sievu un nolūkot labākās varžu ķeramās pļavas.
Tas bija pirms pieciem gadiem, kad, atgriezies no siltākām zemēm, stārķis Pēcis izlēma apmesties uz dzīvi pavisam netālu no Jelgavas – uzcelt māju, apņemt sievu un nolūkot labākās varžu ķeramās pļavas. Iesākumā Pēcis mājai noskatīja vietu netālu no meža, bet tur nevarēja atrast īsto koku, uz kura apmesties. Tad stārķis izmēģināja stabu netālu esošajā pļavā, bet tur pie lielāka vēja katrs būvniecībai atnestais zariņš aizlidoja pa gaisu tādā ātrumā, ka Pēcis knapi galvu vien līdzi nogrozīja. Bail bija pat domāt, kas varētu notikt, ja, sākoties vētrai, ligzdā jau galvas grozītu mazie bērņuki. Tad Pēcis izlēma spert soli, kas izšķīra viņa dzīves stabilitāti, – māju celt pie pļaviņas tuvumā esošā cilvēku mājokļa. Zaru pie zariņa stārķis sanesa materiālus, un drīz vien elektrības staba galā bija uzbūvēta pamatīga ligzda. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad Pēcis kopā ar sievu savā mājvietā sveica mazos stārķēnus. Ar cilvēkiem Pēcis ātri atrada kopīgu valodu – viņiem patika vasaras dienā iznākt pagalmā un ieklausīties svēteļu pāra klabināšanā. Un stārķu tēvs drīz vien saprata – saimnieki viņiem ļaunu nevēl. Gāja gads pēc gada, un Pēcis, tuvojoties pavasarim, savā stārķa sirdī sajuta patīkamu kņudoņu, kas aicināja atgriezties mājās. Arī šogad saimnieki ar prieku klausījās svēteļu pāra klabināšanā, kas īpaši līksma izklausījās, kad pasaulē nāca mazie stārķīši. Pēc laiciņa arī tie sāka snaikstīt galvas pāri ligzdas malai, gaidot, kad tēvs un māte no tuvējās pļaviņas atnesīs vardes.
Šī diena bija tāda pati kā citas – no rīta Pēcis un viņa sieva katrs uz savu pusi devās varžu meklējumos, atstājot mazos gaidām kārtīgu brokastu tiesu. Atradis brokastis, stārķu tēvs steidzīgi laidās mājup, zinot, ka mazuļiem nu jau būs pamatīgi sagribējies ēst. Lūk, jau māju jumti redzami… Bet kas tas? Ligzdas staba galā vairs nebija. Pie staba snaikstījās sveši vīri, cilādami vadu rituļus. Zemē zaļajā zālē Pēcis ieraudzīja guļam trīs baltus, pūkainus ķermenīšus – savus bērnus.
Viens, vēl galvu sāņus paliecis vāji elpoja, baltie sāni vieglītēm cilājās, bet Pēcis viņiem vairs palīdzēt nespēja. Noķertā varde ar mīkstu pakšķi nokrita zemē, stārķim skumīgi nolaižot knābi. Vairs nebija ko barot… Vēl vairākkārt svētelis aizlidoja, atlidoja un palika bēdīgi sēžam tuvējā staba galā, varbūt vēl dziļi sirdī cerot un brīnumu. Brīnums nenotika.
