Pirmajās trijās klasēs fizkultūra man nevedās. Nemācēju skriet, un var teikt, ka biju tāds «tizlais» bērns. Ceturtajā klasē apņēmos iet uz treniņiem. Aizgāju pieteikties uz stadionu.
“Pirmajās trijās klasēs fizkultūra man nevedās. Nemācēju skriet, un var teikt, ka biju tāds “tizlais” bērns. Ceturtajā klasē apņēmos iet uz treniņiem. Aizgāju pieteikties uz stadionu. Uz treneru jautājumu, kādi man rezultāti, godīgi teicu, ka negribu būt klasē pati sliktākā. Tā un tā – grupas esot pilnas. Bet tad treneris Mūrnieks ieminējās, ka viņam vēl vieta atrastos. “Lai nāk pie manis!””
Tas bija Valmierā. Bet toreizējā apņēmīgā meitene nu jau divdesmit divus gadus ir sporta skolotāja Elejas vidusskolā, Elejas pagasta sporta dzīves vadītāja, bet kopš 2005. gada to organizē arī Vilces pagastā. Sandra Avota.
Sportā katram var atrast vietu
Toreizējo ceturtklasnieci drīz vien savā paspārnē paņēma Latvijā pazīstamais vieglatlētikas treneris Uldis Dzenis. Pēc gada viņa bija sportā savā klasē labākā. Arvien biežāk sāka gūt godalgotas vietas valsts mēroga sacensībās, iekļuva jaunatnes izlasē, brauca uz treniņnometnēm dienvidos, meitenes panākumi 400 un 800 metru distancē laiku pa laikam tika aprakstīti vietējā avīzē. “Gadījās, ka piedēvēja arī tādas īpašības, kāda nemaz nebiju. Piemēram, rakstīja, ka drosmīga, bet es nu nemaz tik drosmīga neesmu,” tā Sandra sevi vērtē joprojām. Tomēr tiem, kas nejauši vai “jauši” tiek ierauti viņas nerimstošās enerģijas uzlādēto sportisko pasākumu virpulī, domas, gluži pamatoti, var būt citas. Un nebūs arī pārspīlēti teikt, ka šiem “ierautajiem” ir laimējies.
“Joprojām taču ir tā, ka vienam fiziskie vingrinājumi padodas labāk, citam sliktāk, taču katram var atrast savu vietu,” no pieredzes saka skolotāja Sandra. Lūk, viena meitenīte no cita pagasta uz Eleju atnākusi ar četrinieku sportā, bet pēc cītīgiem treniņiem tagad ir skolas izlasē un sacensībās startē stabilāk par dažu labu iedzimto talantu. Kādai citai nav iemesla “kompleksot” par apaļīgumu, jo viņas spēcīgais gremdes sitiens ļāvis sasniegt ļoti labus panākumus volejbolā…
“Manuprāt, cilvēks līdz ar sportošanu iegūst kaut ko dzīvei. Kādas noderīgas īpašības un sapratni par savām spējām,” spriež Sandra. “Kad jau skolu beigušie sarodas uz pagasta sacensībām, visiem ir ko pastāstīt arī par sportošanu. Un, ja kādam nav, viņš arī to pasaka, visbiežāk atklājot, ka sirdī tomēr mazliet kremt un gribētos kaut ko darīt lietas labā.” Skolotājai prieks par Latvijas labāko diska metēju Oskaru Siļčenoku. Prieks par slaveno “dakarieti” Jāni Vinteru, kas gan nav bijis viņas audzēknis, taču ar labiem panākumiem savulaik aizstāvējis Elejas skolas godu orientēšanās sacensībās. Prieks par daudziem, daudziem citiem elejniekiem, kas, aizgājuši studēt uz Rīgu, iesaistās savu augstskolu sporta komandās.
Talantam jāpaver ceļš
“Pēc Sporta akadēmijas diploma mana specialitāte ir vieglatlētika. Pašlaik Elejā vadu arī divas rajona Sporta centra treniņgrupas volejbolā. Taču vienmēr esmu apzinājusies, ka vairāk esmu skolotāja, tāpēc, ja ievēroju, ka audzēknim ir īpašs talants, mēģinu viņu “iekārtot” pie kāda labāka trenera. Ja kāds ir labs vieglatlētikā, cenšos pie treneres Lailas Nagles aizsūtīt. Ja basketbolā – braucu pie vecākiem runāt, vai nav iespēju sūtīt bērnu uz treniņiem pilsētā,” stāsta Sandra. Tā Oskars Siļčenoks lielajā sportā nonācis caur Murjāņu Sporta ģimnāziju. Uz Murjāņiem gājuši brāļi Zilvesteri, lai nodarbotos ar kamaniņu sportu. “Pašlaik tāda talantīga meitene skolā ir Līga Plāte, un jūtu, ka vairs nevaru viņu pacelt augstāk. Esmu “ierunājusi” volejbola treniņos pie “LU/Jelgava” dāmu komandas trenera Jāņa Leiša, bet meitenei labi padodas arī vieglatlētika…” starp daudzām citām ar stundu, treniņu un sacensību organizēšanu saistītām lietām arī šī patlaban nodarbina skolotāju.
“Lūdzu, iedodiet man sporta stipendiju!”
Pagājušajā gadā Elejas pagasts ieguva rajona sporta spēļu kopvērtējuma trešo godalgu. Elejas vidusskola savukārt gan vecāko, gan pamatskolas klašu kopvērtējumā aizvadītajā mācību gadā savākusi visvairāk punktu rajona skolēnu 40. sporta spēlēs. “Es neko nevarētu izdarīt viena pati,” šos vārdus Sandra sarunā atkārto vairākkārt, bet, stāstot par skolu, īpaši uzsver direktores Sarmītes Balodes atbalstu sportošanai un jaunām idejām.
Viena no tādām ir stipendija skolas desmit labākajiem sportistiem. “Vienojāmies ar direktori, esam izstrādājuši nolikumu un punktu sistēmu. Nav tā nauda nekāda lielā – reizi gadā pieci lati 5. – 8. klašu skolēniem, desmit latu devītajiem, piecpadsmit vidusskolēniem. Taču par summu daudz svarīgāks ir gods – nopelnīt stipendiju sportā!”
Reiz pie viņas pienākusi meitenīte un teikusi: “Lūdzu, skolotāj, iedodiet man sporta stipendiju!” “Bilstu – tev punktu pietrūkst. Viņa teic: bet jūs iedodiet man tukšu aploksni…,” skolotāja ar siltu smaidu atstāsta notikumu, lai acīmredzot uzsvērtu, cik svarīgi bērnam ir saņemt atzinību. Tukšās aploksnes variants gan toreiz nav akceptēts, taču ar vārdisku novērtējumu jebkuriem skolēna centieniem sportā nedrīkst skopoties, pārliecināta Sandra.
“Viņi jau visi sanāk manējie…”
Skola, treniņi, sporta dzīve Elejā un tagad vēl Vilce… Kā to visu var paspēt? “Dzīvoju Vilcei un Elejai pa vidu – trīs kilometri uz vienu, trīs uz otru pusi. Kad beigušies treniņi sporta skolas grupām Elejā, sagaidu zālē lielos. Kārtības noteikumi viņiem skaidri, inventārs pieejams, sistēma gadiem ierasta, un zinu, ka varu uzticēties. Tad dodos uz Vilci, kur, starp citu, ir, manuprāt, labākā sporta zāle rajonā…” Dažreiz jau Sandrai kāds arī paprasot: par ko tad īsti tu esi – par Eleju vai Vilci? “Bet vilcenieki tāpat liela daļa Elejā skolā gājuši, tātad sanāk, ka visi manējie. Pagastu sacensībās katra pašvaldība konkurē savā grupā, tā ka arī problēmu nav.” Nu varbūt ar to Vilci sanāk arī par daudz, viņa tomēr pieļauj. “Esmu “aizsūtījusi” Vladimiru Saņuku mācīties uz Sporta akadēmiju, tagad saku: nāc atpakaļ strādāt,” Sandra smej.
Mājās – patstāvības skola
“Mēdz jau cilvēkiem jautāt: kas tev pirmajā vietā – darbs vai ģimene. Es varētu teikt, ka man starp abiem vienlīdzības zīme,” secina sporta skolotāja Sandra. Vīrs Armands joprojām nav atmetis savu jaunības aizraušanos ar motosportu, pēdējos gados gan tikai menedžera lomā. Bērni vienmēr, ja ne paši startējuši, tad ņemti līdzi visos sporta pasākumos, “lai redz arī, kā viss tiek organizēts un kādu darbu prasa”.
“Un viņi arī labi visā orientējas un tik patstāvīgi izauguši,” mamma gluži vai brīnās. Angļu valodas studijās ceturto kursu beigusī Alise gan esot vairāk mākslinieciskas dabas, taču pēdējā laikā aizrāvusies ar kalnu slēpošanu. Roberts, kas skolā sportojis ar panākumiem, studijām tomēr izvēlējies citu jomu – viesnīcu biznesu. “Viņš arī strādā viesnīcā Rīgā un nesen kā atzinību par labu darbu bija izpelnījies simts latu prēmiju,” Sandra palepojas. Desmitgadīgais Kārlis pagaidām pārliecināts, ka grib būt profesionāls basketbolists. To apliecina arī zēna iekārtotie pabiezie lietvedības vāki, kur līdzās dokumentārām liecībām par paša līdzšinējām dzīves gaitām atrodamas ziņas par to, kā patlaban klājas, piemēram, Kasparam Kambalam.
Atbilstoši mūsu lappuses rubrikai saruna ar Sandru visu laiku tiešām rit par aizrautīgo “dzīvi sportā”. Taču ģimenē ir arī tāda vienkārša “proza” kā ēst vārīšana un veļas mazgāšana. “Man tiešām dzīvē ir laimējies un veicies ar apkārtējiem cilvēkiem. Kamēr Babiņa (Armanda mamma) bija dzīva, viņa vienmēr atrada laiku bērnus aprūpēt, pabarot un pieskatīt viņu gaitas. Nu jau gadu mājas solī piepalīdz mana mamma. Bijuši arī sarežģītāki brīži, taču bērni vienmēr paši tikuši galā, negaidot, kad atnāks mamma, viņus pabaros un visu noliks priekšā.
Ģimenes locekļu patstāvīgā dzīve, izrādās, nav pretstats vienotībai, un Sandra atklāj, ka joprojām emocionālākie brīži ir visiem kopā. “Kad Alise paziņo, ka brauks slēpot uz Milzkalni, braucam skatīties. Kārlim jau snovbords padodas. Es pat mācījos kopā ar instruktoru. Robertam gan slēpošana neko neiet pie sirds, taču arī viņš grib būt kopā ar visiem.”
***
Sandru Avotu noteikti sastapsiet visās rajona skolēnu un pieaugušo sporta sacensībās, kur vien būs manāms Elejas (vai Vilces) vārds. Kopā ar audzēkņiem viņa dažbrīd redzama arī kādā no pilsētas sporta zālēm, kad tur risinās augstāka meistarības līmeņa mači. Šoreiz bijām vienojušās par tikšanos redakcijā, jo Sandra atbraukusi uz pilsētu pēc zālēm mammai. Kad pēc pāris stundām atskan mobilā telefona zvans, viņa runātājam dod norādījumus sameklēt peldbikses, dvieli un sola pēc brīsniņa būt mājās. “Kārlis. Jau gaida, kad iesim peldēties uz karjeru. Vēl viena meitenīte no kaimiņiem arī gribēja nākt līdzi,” ir skaidrs, ka mūsu ceturtdienas vakara saruna galā. Bet piektdien ar skolēniem jābūt volejbola turnīrā Lielplatonē un sestdien pulksten astoņos rītā ar rajona skolēnu izlasi jādodas uz vieglatlētikas čempionātu Rīgā.
