Sandis Sudārs Jelgavā dzīvo, mācās un spēlē šahu. Pārsvarā viss laiks tiek sadalīts starp divām viņam svarīgākajām nodarbēm – studijām un šaha spēli.
Sandis Sudārs Jelgavā dzīvo, mācās un spēlē šahu. Pārsvarā viss laiks tiek sadalīts
starp divām viņam svarīgākajām nodarbēm – studijām un šaha spēli.
Tagad Sandis sevi pārliecināti sauc par jelgavnieku. Ja agrāk par to vēl varēja šaubīties, jo vasarās kopā ar ģimeni brauca uz laukiem Siguldas pusē, tad tagad arī šis laiks tiek pavadīts Jelgavā. Toreiz Siguldā dzīvojuši vecvecāki, tāpēc arī viņš tur ciemojies vasaras brīvlaikos. «Man, protams, ļoti patīk tās puses daba – tur ir kalnaināks,» atzīst Sandis. Savu izglītību viņš ieguvis Jelgavā un arī turpina to darīt šeit – pašlaik mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informātikas institūtā.
No dakterēšanas pie datorzinībām
Lai arī izvēlētā profesija saistīta ar datorzinībām, bērnībā Sandis gribējis kļūt par ārstu. Pats par to smejoties saka: «Vēlāk gan sapratu, ka patiesībā mani nemaz cilvēku «graizīšana» tik ļoti neinteresē.» Vienu brīdi ļoti nopietna doma bijusi kļūt par jūrnieku, tomēr izlēmis, ka tas būs pārāk sarežģīti, un šo ideju atmetis. Tāpat kā gandrīz visi vidusskolēni, arī Sandis tajā vecumā domājis par iespējām studēt kādā no populārajām studiju programmām – ekonomiku vai jurisprudenci, tomēr datorzinības bijušas tuvākas. Arī skolā labi veicies informātikā, tāpēc nebija grūti izlemt par labu datorzinībām.
Sandis godīgi atzīst, ka bērnībā noteikti nav bijis paklausīgākais bērns saviem vecākiem, vienmēr kaut ko ne tā sarunājis vai izdarījis. Dauzīšanās un nedarbu darīšana gan neesot bijusi iespējama kopā ar brāli, jo viņš vairāk dzīvojis Jelgavā, bet Sandis – laukos. Lielākie nedarbi visbiežāk darīti laukos kopā ar brālēniem.
Priekšroku šaham vai studijām?
Šahu Sandis iemācījies spēlēt, kad sācis iet skolā. Šīs zinības viņam palīdzējis apgūt vecākais brālis. Trešajā vai ceturtajā klasē puisis jau gājis mācīties šahu pie trenera. Viņam pašam vairāk par visu patīk tieši pats spēles process. «Tomēr jo labākā līmenī spēlē, jo vairāk jāzina arī teorija,» stāsta Sandis.
Vēl viņam patīkot spēlēt ar draugiem. Parasti tas notiek tā: draugiem viņš dod kādu iespēju vairāk, piemēram, pats nespēlē ar dāmu. Tā kā pret Sandi parasti spēlē nevis viens pretinieks, bet viss draugu pulciņš, īpaši interesanti esot vērot, kā viņi izšķiras par kādu gājienu. Gandrīz vienmēr ir kāds, kas pasaka pareizo gājienu, un cits, kas piedāvā nepareizu, bet pēc tam viss bariņš tomēr izšķiras par pēdējo.
Arī ar brāli viņi šad un tad uzspēlējot. Lai gan brālis kādu laiciņu jau aktīvi netrenējas šaha spēli un Sandis pašlaik ir labākā formā, abiem esot interesanti sacensties, un uzvarētāju paredzēt nav nemaz tik viegli.
Nekādas citas brīvā laika aizraušanās bez šaha Sandim neesot bijušas, neilgu laiku gan viņš apmeklējis svaru zāli, bet guvis traumas un tāpēc šo nodarbi pametis. Kaut gan arī šahu nevar nosaukt par sporta veidu pilnīgi bez traumām, Sandis zina stāstīt, ka neilgā laika posmā divi šahisti vecmeistari miruši spēles laikā.
Sandim ir kāda cerība: «Ļoti gribētos kādā turnīrā pieveikt jelgavnieku Arturu Neikšānu, kas ļoti labi spēlē šahu, jo man viņu ne reizes nav izdevies uzvarēt.» Savukārt Sanda autoritāte šahā ir Aleksandrs Aļehins, jo viņa spēle vienmēr bijusi bagāta interesantiem gājieniem.
Zināmā mērā Sandim ir dilemma, ar ko tad īsti nodarboties: «Šahā ir kaut ko grūti sasniegt bez nopietna darba, tajā pašā laikā ir cītīgi jāmācās universitātē. Iznāk, ka viena no šīm nodarbēm ir jāatmet, ja grib kādā jomā sasniegt augstākus mērķus. Es pagaidām cenšos domāt par abām, lai vēlāk varētu izvēlēties, kas būs svarīgākais. Man jau ir noslēgts līgums ar vienu firmu par to, ka es pie viņiem strādāšu pēc universitātes beigšanas, tāpēc mācības arī noteikti nevar atstāt novārtā.»
Pašlaik gan priekšroka esot šaham, jo drīzumā – no 20. līdz 26. augustam – Rīgā notiks Latvijas jauniešu čempionāts šahā, tāpēc daudz laika tiekot veltīts treniņiem, lai startētu tajā pēc iespējas labāk. Šahistam veiksmīgāki esot mači, kuriem viņš esot noskaņots brīvāk un atraisītāk, bet, pārlieku nopietni gatavojoties spēlēm, visbiežāk gadoties to laikā kļūdīties.
Draugi, televizors un grāmatas
Sandis atzīst: «Nekad neeju klāt pirmais, lai ar kādu iepazītos. Tomēr, ja kāds grib ar mani iepazīties, nekādu pretenziju man nav». Viņš sevi neuzskata par īpaši sabiedrisku, tomēr ilgi bez sabiedrības iztikt arī nevarot. Draugi viņam pārsvarā esot no skolas laikiem un tagad arī no studijām. Bet vissvarīgākais ir tas, lai draugi vienmēr turētu doto vārdu. «Ja vairākas reizes draugs kaut ko apsola un neizpilda, viņam vairs nevar uzticēties, un tad arī zūd draudzība,» domā puisis.
Ja laiks netiek pavadīts kopā ar draugiem, studijās vai šaha treniņos, Sandis labprāt vienkārši skatoties televizoru – vislabprātāk filmas, bet, ja rāda multfilmas, arī tās. Viņam noteikti nepatīk skatīties melodrāmas un šausmu filmas. «Mans vectēvs sešdesmit gados teica: «Multenēm nav nekādas vainas!»,» atceras Sandis. Agrāk viņš daudz lasījis grāmatas, bet tam vajadzīgs vairāk laika, tāpēc tagad to darot retāk. Katrā ziņā Sandis nekad nelasot romānus, drīzāk populārzinātniskas vai vēsturiskas grāmatas.
