Šovasar Jelgavas republikāniskā psihoneiroloģiskā slimnīca «Ģintermuiža» atzīmēs savu 120. gadadienu.
Šovasar Jelgavas republikāniskā psihoneiroloģiskā slimnīca “Ģintermuiža” atzīmēs savu 120. gadadienu. Iestādes attīstības vēsturei var izsekot, ielūkojoties tās muzejā.
“No pilsētas centra uz Svētes pusi ved senlaicīgā Filozofu iela, kādreizējais Filozofu ceļš, pa kuru XVIII gadsimtenī, Jelgavā viesojoties vai strādājot, labprāt pastaigājušies filozofi Johans Gotfrīds Herders (1744 – 1803) un Johans Georgs Hamans (1739 – 1788). Ielas galā skaista parka ielokā redzama ēku kopa, kas veidojusies pirms XIX un XX gadsimta mijas un papildinājusies XX gadsimta septiņdesmitajos gados ar jaunuzceltiem korpusiem teritorijas dienvidu pusē. Tā ir Jelgavas republikāniskā psihoneiroloģiskā slimnīca “Ģintermuiža”,” raksta slimnīcas muzeja veidotāja un agrākā vadītāja pensionētā psihiatre Inta Čakste. Uz jautājumu par muzeja tapšanu (tas tika atklāts 1977. gadā), ārste I.Čakste izceļ psihiatra, medicīnas vēsturnieka Arnolda Laksberga (1901 – 1983) devumu. Viņa apkopotie materiāli ir ekspozīcijas pamatā.
Tiesības būt citādam
Tagadējā muzeja vadītāja slimnīcas galvenā māsa Anastasija Meijere savukārt uzsver Čakstes ģimenes uzņēmību. Muzejs ir gudri un gaumīgi veidota slimnīcas vizītkarte – apmeklētājiem viegli uztverama un iespaidīga. Uz to aicina slimnīcas viesus (viesu grāmatā ir pat ieraksti ar japāņu hieroglifiem), jaunos darbiniekus, skolēnus un citus interesentus. A.Meijere, stāstot par ekspozīciju, runā par sabiedrības attieksmi pret citādajiem līdzpilsoņiem. Tikai 17. gadsimtā Eiropā garīgi slimajiem noņēma saites un važas. Tika atzīts, ka viņi var darboties, ja rada piemērotu vidi. Sastopami arī pārspīlējumi, kad slimniekus atzina par Dieva izredzētajiem, kas spēj “runāt mēlēs” un paredzēt nākotni. Aizspriedumi, nievīga attieksme pret šiem cilvēkiem diemžēl nav zudusi arī mūsdienās. Jelgavnieki zina, ko nozīmē teiciens: “Tev jābrauc ar ceturto līdz galam.” Jebkuru frāzi var pateikt dažādi. Taču visbiežāk šeit saklausāma zināma norobežošanās no slimajiem. Kā atzīst slimnīcas vadītājs Uldis Čāčus, Latvijas psihiatriskajās slimnīcās uzturas simtiem cilvēku, kas sava veselības stāvokļa dēļ varētu dzīvot pie tuviniekiem, ja vien tie viņus ņemtu pretī. Bieži vien veselie aizņemti savos darbos, zināmā mērā jūtami arī aizspriedumi. Slimnīcas vadītājs cenšas sagādāt līdzekļus, lai “Ģintermuižā” kādā no vecajām ēkām izveidotu pansionātu tiem, kas no slimnīcas varētu tikt izrakstīti.
Katerfeldu lolojums
Par Ģintermuižas slimnīcas pamatlicēju uzskata Jelgavas Svētā Jāņa baznīcas mācītāju Ludvigu Katerfeldu (1843 – 1910) – ar cilvēkmīlestību apgarotu personību, kurai bija neparasti plašs interešu loks un organizatora spējas. Kristīgās draudzes veica gan garīgo, gan arī sociālo aprūpi jeb diakonijas darbu. Katerfelds to padziļināja, apmācot vājinieku aprūpētājas, tā liekot pamatus žēlsirdīgo māsu audzināšanas darbam Latvijā. Rosīgais garīdznieks atvēra diakonijas namus Tukumā, Kandavā, Sabilē, Aizputē, Talsos un Liepājā. Mācītāja dzīves princips bija rūpes par cilvēkiem, kas ir patstāvīgai dzīvei nespējīgi, garīgi slimi vai dzīvē apmaldījušies. Ar to domātas paklīdušas sievietes, dzērāji, klaidoņi, bijušie cietumnieki, kuru atbalstam mācītājs izveidoja Biedrību strādīguma veicināšanai un Magdalēnas palīdzības biedrību. Cara valdība L.Katerfeldu apbalvoja ar III klases Staņislava ordeni (1881. gadā) un Zelta Krūšu krustu (1895. gadā).
Lai veicinātu diakonijas darbu garīgi slimo aprūpē, Kurzemes mācītāju sinode uzdeva L.Katerfeldam nodibināt Jelgavā iestādi, ko nosauca par Taboru (nosaukums ņemts no Bībeles, kurā ir stāsts par to, kā Kristus pie Tabora kalna dziedināja ar epilepsiju slimu zēnu). Iestādi atklāja 1887. gada 3. jūnijā, ko tad arī uzskata par “Ģintermuižas” dzimšanas dienu. 1902. gadā Tabors apsaimniekoja 22 ēkas, kur sešpadsmit nodaļās bija izvietots 200 slimnieku gultu. 1915. gadā viņu skaits sasniedzis 280, starp tiem bija arī bērni. Tabora ēkām tika doti Bībelē minētu vietu vārdi – Ziloa, Coara, Pnīle, Bētele, Betlēme.
Taboru uzturēja Kurzemes bruņniecība un baznīcu draudzes, daļēji arī slimnieku tuvinieki. Ienākumus papildināja neliela saimniecība, kā arī kvasa pārdošana un laivu izīrēšana Jēkaba kanālā. Tā kā no tā tika smelts ūdens arī iestādes vajadzībām, visai bieži izplatījās infekcijas slimības. Lai šo situāciju novērstu, L.Katerfelda brālis inženieris Traugots Katerfelds ierīkoja artēzisko aku.
Sākumā Taborā nebija profesionāla medicīniskā personāla, slimniekus tikai kopa un uzraudzīja kā pansionātā. 1898. gadā L.Katerfelds panāca izmaiņas iestādes statūtos, kas atļāva līdzās nodibināt psihiatrisko slimnīcu. Kurzemes bruņniecība tādu uzcēla ar divdesmit gultām, un to atklāja 1901. gada 1. janvārī. Arī tur slimniekus iedalīja trīs klasēs (ar dažādu uzturēšanās maksu). Nodaļās valdīja stingra kārtība. Par humāno gaisotni, piemēram, liecina fakts, ka personālam par rupju vārdu lietošanu draudēja atlaišana no darba.
Sāk just valsts atbalstu
1921. gadā Tabors un slimnīca tika apvienoti, un turpmāk tos finansēja Latvijas valsts. Strauji attīstījās medicīniskā aprūpe, tika ieviestas Eiropas jaunākās terapijas metodes. Slimnieku skaits palielinājās: 1921. gadā to bija 326, 1937. gadā – 596.
Baigs slimnīcas vēsturē ir vācu okupācijas laiks. 1941. gada vasarā holokaustā nacisti iznīcināja divus ebreju ārstus un 45 slimniekus. 1942. gada 8. janvārī mežā netālu no dzelzceļa pieturas “50. kilometrs” Garajos kalnos nobendēti 443 cilvēki, tostarp arī ārsts O.Straume. No palikušajiem 125 slimniekiem 74 ievietoja vecajās Tabora ēkās, bet pārējos aizveda uz Ozolpils pansionātu.
Pēckara atjaunošanas darbi noritēja smagi – trūka telpu, iekārtu, drēbju, pārtikas. Daļa slimnieku gulēja uz grīdas, par matračiem kalpoja salmu maisi, bērniem nācās sarūmēties pa diviem vienā gultā. Dzeramais ūdens atkal tika ņemts no upes, kas izraisīja dizentērijas uzliesmojumus.
Pirmajos pēckara gados palielinājās ārstu skaits. 1946. gadā “Ģintermuižā” izveidoja Latvijas psihiatriskajās slimnīcās pirmo bērnu nodaļu, ko vadīja ārsts Arnolds Laksbergs. Drīz tapa laboratorija, fizioterapijas kabinets, rentgena kabinets. Ārstēšanā plaši lietoja insulīna, konvulsiju, hipnozes terapiju, neiroleptiskus medikamentus. Praktizēja darba terapiju. Septiņdesmitajos gados slimnieki rehabilitācijas māsas pavadībā apmeklēja arī koncertus, teātra izrādes pilsētā. Progresīvo jauninājumu ietekmē saīsinājās ārstēšanas laiks, atgriezties mājās varēja slimnieki, kurus uzskatīja par neizdziedināmiem.
1976. – 1977. gadā slimnīcā tika uzcelts ēku komplekss.
1978. gadā slimnieku skaits sasniedza 1418.
1986. gadā tika atvērta jauna nodaļa narkomānu un toksikomānu ārstēšanai. 1987. gadā sirsnīgi svinēta slimnīcas 100 gadu jubileja.
Deviņdesmito gadu ekonomiskās krīzes grūtībās slimnīcai atbalstu sniedza kristīgās draudzes, Rietumu latviešu ārsti, kā arī Katerfeldu dzimta. Kā atzīst “Ģintermuižas” vadītājs Uldis Čācus, beidzamajā laikā jūt arī lielāku valsts atbalstu.
Slimnīcas pamatvērtība ir darbinieki ar nenovērtējamu dzīves pieredzi un augstu profesionālo sagatavotību.
***
Psihiatriskā slimnīca “Ģintermuiža”
• pastāv 120 gadu;
• tajā strādā sešsimt darbinieku, no tiem ap trīsdesmit ārstu un pusotra simta māsu;
• slimniekiem paredzētas 555 gultas, kā arī dienas centrs, kurā tiek apkalpoti pacienti, kas dzīvo mājās.
