Ja Jelgavas 4. vidusskolas dramatisko kolektīvu savulaik nebūtu vadījusi režisore Ilze Vazdiķe, latviešu teātris tagad, iespējams, būtu par spilgtu un ražīgu aktieri nabagāks.
Ja Jelgavas 4. vidusskolas dramatisko kolektīvu savulaik nebūtu vadījusi režisore Ilze Vazdiķe, kas prata radīt interesi sešpadsmitgadīgā jauneklī, piedāvājot piedalīties Anšlava Eglīša “Kazanovas mēteļa” iestudējumā, latviešu teātris tagad, iespējams, būtu par spilgtu un ražīgu aktieri nabagāks. Viena no redzamākajiem un ilggadējākajiem Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieriem Andra Keiša radošajā dzīvē šogad gaidāma jubileja – 10 gadu uz teātra skatuves, kas sakrīt ar JRT 10 gadiem Alvja Hermaņa vadībā, laiku, kurā JRT tapa par to unikālo, arī ārpus Latvijas atpazīstamo parādību teātra pasaulē, kāds tas ir tagad.
Šomēnes gaidāms nebijis notikums viesizrādēm bagātajā JRT dzīvē – tas dodas turnejā pa novadiem ar slavenajiem “Latviešu stāstiem”, dokumentālām izrādēm par reālajā dzīvē satiktiem cilvēkiem – kareivi, šoferiem, bērnunama audzēkņiem, vistkopi, datorspeciālistu –, apliecinot vienkāršo atziņu, ka, režisora A.Hermaņa vārdiem, “jebkura cilvēka dzīve ir tā vērta, pietiekami interesanta un dramatiska, lai būtu par iemeslu teātra izrādei, (..) daudz lielākā mērā nekā jebkura mākslinieka fantāzija”.
Andris, kas ar Latvijas armijas kareivja stāstu (pirmo no tovakar dzirdamajiem trim; otro stāsta Jana Čivžele, trešo – krieviski – Antons Zamišļajevs un Jevgeņijs Isajevs) ievadīs turnejas pirmo izrādi Jelgavas kultūras namā 8. martā, teic: iestudējuma vešana pie publikas citur Latvijā ir solis nezināmajā. Uzzināt, kā “Latviešu stāstus” uzņem skatītāji ārpus Rīgas, būs interesanti.
Pagājušomēnes biju Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Teātra studija, ko vada Ilze Vazdiķe, svinēja pirmizrādi. Un iznāca atcerēties arī daudz senākus laikus – kad viņa strādāja ar jauniešiem 4. vidusskolā un audzēkņu vidū bija arī Andris Keišs. Kas tagad, atceroties pirmos soļus teātra virzienā skolas gados Jelgavā, ir atmiņu priekšplānā?
Domāju, man ir ļoti veicies. Biju savam vecumam diezgan izklaidīgs. Nedaudz interesēja sports, bet nekas cits. Un viņa atrada īstos vārdus, kā iesaistīt teātrī. Svarīgi arī tas, ko izvēlējās iestudēšanai. Pirmais bija “Kazanovas mētelis” – sešpadsmitgadīgam jauneklim interesantas tēmas. Tas bija aizraujoši un nebija infantili. Liela veiksme, ka Ilze Vazdiķe strādāja šajā skolā un ka liktenis mani saveda ar viņu kopā. Citādi, liekas, nebūtu neko šajā jomā sācis.
Cik daudz tajā, ka sākāt strādāt tieši JRT, bija iepriekš izdomātas domas, cik – nejaušības?
Vairāk nejaušība. Jaunais Rīgas teātris, tāds, kāds tas ir tagad, vēl nepastāvēja. Tolaik tas bija Jura Rijnieka vadīts teātris, kur bija mūzikli, Māras Ķimeles pāris labu izrāžu. Tāds nesaprotams teātris, ko pārņēma Alvis [Hermanis]. Bet man tāda principiāla viedokļa, augstskolu beidzot, nebija. Aicināja gan uz Nacionālo, gan Jauno. Mamma teica, ka obligāti jāiet uz Nacionālo, tur uzreiz būtu liela “niša” – jaunu varoņu spēlēšana… Bet lielāko daļu kursabiedru uzaicināja Alvis, un aizgāju arī es – tā tīri draugiem līdzi. Tāpat kā pirms tam draugam – Artūram Skrastiņam – līdzi uz aktieru skolu…
Iznāk – nākamsezon būs desmit gadu teātrī.
Cik labi, ka nemaz nejūtos kā tāds nopelniem bagāts, pieredzējis un mākulīgs. Principā no septiņu gadu vecuma neesmu mainījies. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu tāds, kāds esmu. Nu labi, 20 procentu izmainās: vajag būt atbildīgākam, vairāk pelnīt, gādāt par sevi… Bet viss pārējais jau nemainās, un par to, ka tie 10 gadi pagājuši, liecina tikai tas, ka teātrī ienāk jauni kolēģi, kas sākotnēji tevi uzrunā uz jūs. Tad gan liekas – tas nu nav īsti reāli. Nejūtos tik vecs, lai kolēģi mani uzrunātu uz jūs.
Vai piekrītat kinorežisora Jura Poškus izteikumam: JRT aktieri – labākie Latvijā?
Domāju, vieni no labākajiem pasaulē. Cik gadījies kaut kur braukt, viss vairo pārliecību, ka Latvija ir patiesi īpatnēja vieta. Nezinu, kur vēl tāds teātris kā pie mums JRT tik nopietni tiek dotēts (varbūt izņemot tādas izcilas zemes kā Vācija). Svarīgi, ka nav tikai teātris – un viss, bet ka tu vari veidot arī kādu blakus dzīvi. Pārsvarā visi esam parasti pieauguši cilvēki, kas dzīvo savu dzīvi un brīvajā laikā nodarbojas ar teātri. Teātris ir tik neobligāts – pozitīvā nozīmē –, attiecības ar režisoru tik “izsmērētas”… Ir nevis tā, ka tu atnāc, lai izpildītu mizanscēnas un iemācītos tekstu, bet tā, ka visi sanāk kopā – un “davai” kaut ko darīt. Man nevienā citā teātrī nav gadījies tā strādāt.
Režisora un aktiera sadarbība, kurā valda nevis “priekšnieka” un “padotā” attiecības, bet domubiedru kopas izjūta vārda pilnā nozīmē. Tāda, kur aktieriem izrādes tapšanā ir daudz lielāka radošā patstāvība, nekā teātrī (vismaz latviešu) līdz šim ierasts uzskatīt.
Jā, jā, lai gan, ar to sāk “aplipt” arī citi, teiksim, “Rīgas sargos” jau vairāk vai mazāk kopā dialogus veidojām. Lēnām tā “sniega bumba” veļas. Juris Poškus ar to labumu droši vien domāja, ka neviena ideja mūsu teātrī nav “norakta”. Visu ir mēģināts uzcelt.
Viesizrādēs uz ārzemēm JRT tiešām braucis daudz un tālu. Bet, kas attiecas uz šādu turneju pa Latviju ar vienu izrādi, – tādu gadījumu gan neatceros. Varbūt izrādes izvēles pamatā kaut kādā mērā varētu būt bijuši tādi apsvērumi, kā, ļoti vienkāršoti runājot, ar iestudējumu, kura dramaturģija ir no dzīves, tātad no “tautas”, brauc pie “tautas” uz novadiem?
Velns viņu zina. Atklāti sakot, pie tautas jau drošāk varētu braukt ar “Latviešu mīlestību” un “Revidentu”. Jā, “Stāstiem” pat sākotnējais nosaukums taču bija “Tuvāk”. It kā tuvāk, it kā viss vienkāršāk, bet, no otras puses, tas tomēr nav tradicionālais teātris. Cilvēki sēž un runā, un dažs varbūt domā – kad tad beidzot sāksies? Tā ka par izvēli – nezinu, baigi grūti pateikt, kāpēc, un grūti arī prognozēt, kā tas būs – kā uztvers. Jo Rīgā, protams, gan smejas, gan līdzi dzīvo. Bet kā būs, kad kaut kur aizbrauksim…? Esam Valmierā spēlējuši “Maratu” un “Silmačus”, un to es labi varētu iedomāties arī jebkur citur. Bet kā būs tagad – tas mani tiešām interesē un satrauc.
Kā atradāt un apguvāt sava stāsta varoni?
“Rīgas sargos” mūs uzaicināja divas nedēļas piedalīties armijā, un es ar savu nākamo varoni biju vienā grupā. Pirms tam biju noskatījis kādu vecu kungu. Vienubrīd likās, ka vajag tīni. Biju izdomājies visu ko. Bet dzīve saveda kopā ar šo karavīru. Viņš runā izloksnē – jau tās man bija ļoti siltas izjūtas (mani radi no tēva puses visi runā dialektā). Viņš atgādināja vienu jaunības draugu jelgavnieku. Kad taisījām izrādi, viņam bija 26 gadi. Aizkustināja tas, cik ļoti viņš rūpējas par ģimeni – tāds strikts principiāls čalis, kas pats sevi audzinājis. Vismaz tāda sajūta radās, ka neviens cits viņu nav skolojis – to, kā jādzīvo, viņš sapratis pats. Viņā ir tāda patstāvība un konsekventums. Bija ļoti daudz iemeslu, kāpēc man šīs vīrietis iepatikās. Divas trīs sarunas – un tapa stāsts.
