«ZuKa un draugi» – stikls, rotas, bildes no rītdienas Jelgavas muzeja izstāžu zālē
«Nosaukums faktiski nenozīmē neko, tie ir tikai mūsu uzvārdu pirmo burtu kombinācija,» atzīstas Jelgavā dzimusī stikla mākslas speciāliste Asnate Marts Zutere. Kā jau jelgavniecei (kaut patlaban pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, Asnate pārstāv Jelgavas mākslinieku biedrību) viņai jāiztur lielākā jautājumu slodze. Kolēģi gan vienmēr gatava papildināt arī no Liepājas puses nākusī Marika Kalniņa.
Oficiālā tikšanās ar izstādes autorēm, kā arī viņu draugiem paredzēta 14. decembrī pulksten 14, bet Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā tik sen neredzētie stikla darinājumi apmeklētājiem skatāmi no 22. novembra.
– No stikla mākslas vispopulārākās laikam ir vitrāžas, bet par pārējo ir diezgan «tumša bilde».
Asnate: Stikla izstrādājumi mēdz būt daudz un dažādi. Bija slavenā Līvānu Stikla fabrika, kuras ražotās produkcijas paraugi, ap 4000 izstrādājumu, tagad atrodas Līvānu Stikla muzeja kolekcijā.
Marikai Kalniņai pārsvarā ir kausētais stikls. Man ir viens pūstā stikla darbs – kādreiz Rīgā, Grīziņkalnā, arī bija tāda rūpnīca, kur pūta stiklu, bet tagad vairs Latvijā nav palicis gandrīz nekas – visi materiāli, ko izmantojam radošajā procesā, iepirkti no ārzemēm.
– Esat absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu metāla mākslinieciskās apstrādes specialitātē. Bet tagad – stikls?
Latvijas Mākslas akadēmiju beidzu jau kā «stikliniece» – faktiski piederu pie pirmā stikla mākslas apakšnozares izlaiduma. Tagad gan ir tā, ka man stikls faktiski ir hobijs, bet īstais darbs tas ir kolēģei Marikai Kalniņai, kas vispirms izmācījusies par tekstilnieci. Man šajā izstādē pārsvarā eksponēti veci un vēl vecāki darbi, kamēr Marikai ir otrādi – viņa izstādīs tikai dažus vecos, bet vairumā būs jauni darbi.
– Un tomēr kāpēc tāda izvēle – stikls? Tas taču ir diezgan smagi, arī tīri fiziski, vismaz par sievišķīgu šo profesiju nu nekādi negribas saukt. Turklāt, ņemot vērā, ka jūsu tēvs Uldis Zuters, tāpat kā brālis Kalvis, ir gleznotājs, bet māte Sarmīte Zutere – keramiķe. Vai tuviniekiem par spīti?
«Stikliniekos» gribēju stāties jau tad, kad sniedzu dokumentus Lietišķās mākslas vidusskolā. Laikam tiešām mani pierunāja to nedarīt, atsaucoties uz runām par to, ka tā ir ļoti smaga profesija. Vispār jau diezgan smieklīgi – it kā metāla mākslinieka darbs būtu kaut kas vieglāks…
Tas tā, smejoties, jo ir jau arī tā saucamais «vieglais metāls» jeb rotaslietiņas. Savukārt, Mākslas akadēmijā stājoties, stikla vilinājums izrādījās lielāks, varbūt arī drusciņ nobijos no konkursa, kas «metālistos» bija lielāks nekā «stikliniekos».
Bet pirmā interese par stiklu man radās jau bērnībā, pārlapojot žurnālus «Glass Review», ko mamma, kaut pati keramiķe būdama, pasūtīja no toreizējās Čehoslovākijas. Es no tām stikla bildītēm ne acu nevarēju atraut.
– Man gan šķita, ka gleznotāja bērni sapņo kļūt par gleznotājiem.
Esmu ievērojusi citu procesu: kad ikgadējās pavasara kopizstādēs ieraugu kādu stikla vai metāla darbu, pēc laiciņa skatos – autors jau pievērsies glezniecībai. Es tomēr principiāli turos pie sava stikla, kaut vai dažādības pēc, jo gleznotāju taču ir tik daudz. Tagad taisu tādas mazas vitrāžiņas, tā teikt, ikdienas lietošanai. Varu izskaidrot pavisam vienkārši – tā kā man nav darbnīcas, tad vienistabas dzīvoklītī pie maza galdiņa daudz neizvērsīsies.
– Vai vitrāžas ir pilnīgi cita tehnoloģija?
Vitrāžas ir mazi krāsaina stikla gabaliņi, ielikti svina rāmītī. Tātad faktiski apvienojas gan «metālista», gan «stiklinieka» pieredze. Un vēl viens apliecinājums, ka darbs nav nekāds vieglais, jo svina izgarojumi nemēdz būt nekaitīgi. Manām vitrāžām ir tieši tāda pati tehnoloģija kā Rīgas Doma vitrāžām. Marika, piemēram, strādā modernāk, neliekot svina dzīslu, bet starplikas līmējot uz kausējuma.
– Ja stikla māksla ir, kā teicāt, hobijs, kāds tad ir pamatdarbs? Arī saistīts ar mākslu?
Uzņēmējdarbība. Turklāt no citas sfēras – mākslīgā akmens galda virsmas. Pati šīs virsmas netaisu, bet vadu uzņēmumu SIA «Granitops». Kaut kas no mākslas varbūt parādās tikai reizi gadā, kad gatavojamies izstādei un jāiekārto stendi.
– Uz galdiem savukārt var likt stiklu?
Ja tā labi padomā, saistība veidojas – Marika ikdienā taisa stikla sienas paneļus, un tie labi sader kopā ar mūsu produkciju. Atzīšos, es Mariku izmantoju arī tādā veidā, ka savus stikla darbus kausēju viņas krāsnīs. Faktiski visi mani darbi, kas nav vitrāžas, tapuši viņai piederošajās kausējamās krāsnīs.
– Tātad ļoti draudzīgi sadzīvojat?
Es vispār esmu kompānijas cilvēks, un viena nekad nebūtu piekritusi tādai avantūrai kā šī izstāde. Ja padomā, tāda personālizstāde, kur izstādīti tikai pašas darbi, man nekad nav bijusi. Un ne jau tāpēc, ka nespētu tikt ar šo darbu galā vai baidītos piepildīt Jelgavas muzeja izstāžu zāli tikai ar pašas paveikto.
Izstādei ir arī moto – «Pirms ceturtā līmeņa». Ko nu slēpt, decembrī man būs jubileja, sasniegšu jaunu desmitgadi, ceturto līmeni. Kolēģe Marika gan ir gadu jaunāka, tomēr turpat vien tas līmenis jau ir.
Bet draugi, kas minēti izstādes nosaukumā, patiešām ir labi un uzticami. Tik uzticami, ka es vēl tagad nezinu (intervija notika 19. novembrī – red.), kādus darbus viņi sagatavojuši mūsu jubilejai, tā būs kā dāvana mums ar Mariku. Īsti nezinām, pat cik to draugu būs – tā kā divpadsmit, tā kā piecpadsmit.
– Vai Latvijā ir daudz stikla mākslinieku? Saprotu, ka jautājums ir relatīvs, bet salīdzinājumā.
Ar gleznotājiem, protams, nesalīdzināsi, tāpat keramiķu mums ir daudz, daudz vairāk. Ja nu gluži ar katru «stiklinieku» personiski pazīstami neesam, tad vismaz zinām, ka tāds cilvēks ir. Katrā ziņā tie nav simti, var runāt par vairākiem desmitiem. Vēl ir tādi «stiklinieki», kuru saistība ar mākslu ir visai nosacīta. Es nedomāju negatīvā nozīmē, ka tiktu darināti sliktas kvalitātes darbi, bet mūsu vidū ir tādi, kas strādā tikai klientam, izpilda pasūtījumus. Tā kā izstādēs vai tamlīdzīgos pasākumos viņu darbus neredz, grūti pateikt, vai šis ražotājs ir mākslinieks vai nav. Marika, piemēram, strādā gan mākslai, gan pasūtītājam.
– Ko no stikla mākslinieka pieprasa pasūtītājs?
Marika: Daudz ko. Piemēram, bieži pasūta oriģinālus spoguļus. Vai gaismas ķermeņus. Tās vairumā gadījumu tomēr ir lietas ar praktisku lietojumu, vien divas reizes man gadījies tā, ka klientam vajadzīga tikai skaista «lieta par sevi». Nepraktiskās lietas varu rādīt izstādēs. Bieži vien ir tā, ka skatoties uz kādu izstādes darbu, redzi, ka to tomēr, nedaudz kaut ko pieliekot vai atņemot, iespējams izmantot funkcionāli. Un otrādi – no tīri praktiskas lietas var iznākt izstādes darbs.
– Pilnīgi aiziet no mākslas laikam nav iespējams?
Asnate: Man ir bijis periods, kad kļuvu tikai par «biznesa sievieti». Tas ilga vismaz četrus gadus. Nerunājot par stiklu, es pat vairs nezīmēju, biju pat aizmirsusi, kas tas ir – taisīt skices. Tomēr sapratu, ka ar darbošanos uzņēmēju vidē pietrūkst, nepieciešams to visu garīgi kompensēt. ◆
