Zemgales Reģionālās valsts darba inspekcijas vadītāju Valdi Dūmu intervē Edgars Kupčs
– Kādi ir jūsu vadītās iestādes pēdējā laika veikuma rezultāti?
Kopš pagājušā gada jūlija Zemgales reģionam palielinātas darba teritorijas – klāt nākusi Olaine, Ķekava, Salaspils un Ropažu novads. Darbinieku skaits līdz vakardienai (intervija notika 15. oktobrī – red.) palika tas pats, resursi – tie paši. Bet no vakardienas darbu atjaunojis mūsu Tukuma birojs, tajā nākušas klāt divas štata vietas. To skaits palielinājies, bet nezinu, kā izpildīsim darba plānu. Kopumā valstī inspekcijas darba rezultāts deviņos mēnešos audzis par pieciem procentiem, bet Zemgalē samazinājies par sešiem procentiem.
– Kāpēc?
Gada sākumā inspekcijai tika piešķirtas 24 jaunas štata vietas, pamatā visas Rīgā, visas orientētas uz to, ka inspekcija pastiprināti nodarbosies ar nereģistrētās nodarbinātības izskaušanu. Reālā dzīve izrādījās daudz skaudrāka, nekā varējām iedomāties, jo nokomplektēt šīs štata vietas bija un ir ārkārtīgi grūti. Pēc pusgada nonācām pie secinājuma, ka ar tādu darba samaksu – pamata alga 375 lati «uz papīra» – Rīgā cilvēkus neatradīsim. Tagad amata vietas pa drusciņai pārdala uz reģioniem, tāpēc no 4. novembra man būs vēl viena štata vieta Ogres sektorā.
Kopumā inspektoru skaits audzis tikai par trim procentiem. Jautājums, kāpēc Zemgalei nav vismaz tādi paši rezultāti kā pagājušajā gadā, ir ļoti labs. Bet jāskatās statistika – saņemto iesniegumu skaits audzis par 30 procentiem, kas pārsniedz tos ciparus, ko kādreiz izskatījām visa gada laikā, – 200 – 210 iesniegumu. Šogad jau 343 izskatīti. Smago, letālo nelaimes gadījumu skaits audzis par 29 procentiem – 49 gadījumi. Savukārt par 53 procentiem kāpis arodsaslimšanu skaits – no 60 pērn līdz 92 šogad.
Labi saprotams, ka iesnieguma izskatīšanai vai nelaimes gadījuma izvērtēšanai nepieciešams atšķirīgs laika periods – pat par septiņām reizēm ilgāk. Es šajā ziņā lietoju terminu, ko presē nevar atspoguļot, – mēs esam aizrijušies ar iesniegumiem.
– Ko iesniegumos raksta cilvēki?
Nauda!
– Nemaksā algas?
Jā, nemaksā algas, nepareizi maksā, nemaksā par atvaļinājumu.
– Kas tās ir par nozarēm, un cik patiesības ir iesniegumos?
Apmēram trīs ceturtdaļās gadījumu taisnība ir iesniedzējam. Runājot par nozarēm – Jelgavā tas bija nelaimīgais ceļa zīmju ražotājas SIA «Nordic Metal Plast» gadījums, kas, nedrīkst jau tā teikt, bet, paldies Dievam, ir izbeidzies. Uzņēmums visas saistības pamazām dzēš.
Galvenās nozares ir būvniecība un tirdzniecība. Iemesli, kādēļ nemaksā, normālākajā situācijā ir uzņēmuma finanšu problēmas. Otra ir tā, ka labi zināmi uzņēmēji dibina «entās» firmas pēc kārtas – vienu palaiž pa burbuli, cilvēkiem nesamaksā, nodibina nākamo… Nupat jau ir tā, ka vienam uzņēmējam tirgotājam Uzņēmumu reģistrs vairs neļauj dibināt, tad viņš atrod draugu. Par sērgu kļūst arī tas, ka uzņēmēji vairs nereaģē uz inspekcijas iesniegumiem, viņi pamet tukšu uzņēmuma čaulu bez valdes locekļiem un pazūd. Pašlaik ir milzīga problēma ar mazumtirgotāju «Plus punkts», kur cilvēki palikuši bez darba. Pēc visa spriežot, īpašnieki savstarpēji kašķējas, bet par strādājošajiem neliekas ne zinis. Man ir bažas, ka normālā ceļā cilvēki savu aldziņu nesaņems. Ja kāds uz inspekciju vēl nav atnācis, iesaku iet ar iesniegumu uz tiesu. Ja pasludinās maksātnespēju, vismaz pēc kāda laika savu naudiņu varēs dabūt no maksātnespējas garantijas fonda.
– Ko uzskatāt par savas iestādes panākumu «Nordic Metal Plast» pusotru gadu ilgajās problēmās?
Sodus mēs likām nepārtraukti, pamazām tos arī maksā. Kopumā bija desmit sodu 9900 latu apmērā, samaksāts nav pēdējais – 1900 latu.
– Ir tendence, ka uzņēmējs samaksā sodu, bet darbinieki paliek otrajā plānā?
Principā nē. Šis bija īpašs gadījums. Parasti iesnieguma izskatīšanas laikā mēģinām noskaidrot konkrētu ciparu, cik uzņēmējs palicis darbiniekam parādā. Tad strādājošajam izsniedzam izpildrīkojumu, ar ko darbinieks iet pie tiesu izpildītāja, kas naudu piedzen. Uz uzņēmēja rēķina ir arī tiesu izpildītāja pakalpojumi.
– Vai Jelgavā algu nemaksāšanas ziņā ir uzņēmumi «sāpju bērni»?
Izņemot jau minēto «Nordic Metal Plast», tādu īpašu nav bijis. Katram kaut kas varbūt gadās, bet nav viena līdera vai nozares, kur būtu regulāras sūdzības.
– Roku rokā ar algu nemaksāšanu iet arī aplokšņu algu prakse. Kas notiek šajā jomā?
Nezinu, nav mūsu kompetence. Bet katram lasītājam gribu likt pie sirds, ka mēs neesam izsitēji. Mums nepietiek ar to, ka aizejam un kaut ko konstatējam. Jebkurš darba devēja pārkāpums ir jāpierāda. Bieži vien iegūt pierādījumus – dokumentus, foto un video materiālus – nevaram. Ar to noslogojumu, kāds mums ir, mēs pat nevaram atļauties tādu gājienu, ka viens inspektors sēž visu dienu uzņēmumā un vēro, cik īsti kas strādā. Ir bijis gadījums, kad pēc tabelēm secinām – visi darbinieki strādā 10 un 12 stundu, bet pirms un pēc inspektora vizītes – pa divām trim stundām dienā. Darba laika uzskaiti mums ļoti grūti kontrolēt.
– Bet pats darbinieks, ja pieprasīs maksu par virsstundām, var palikt vispār bez darba.
Jā, arī visskaistākā spāniete var dot tikai to, ko var, – lai pierādītu virsstundas, mums būtu nepieciešams milzīgs laika patēriņš. «Tukuma pienā» ņēmāmies četrus mēnešus, līdz izdevās atrast spraugu uzņēmuma caurlaides sistēmā, tikām iekšā un pierādījām pārkāpumus. Jelgavā šīs pašas nozares uzņēmumā arī zinām, ka kaut kas īsti riktīgi nav, bet tikt iekšā un pierādīt nav izdevies.
– Tas ir uzņēmums, par ko darbinieki sūdzējās šopavasar?
Jā, tas ir «Latvijas piens». Tur ir labi nodrošinājušies pret svešu personu iekļūšanu, līdz ar to mēs negaidot iekšā netiekam. Ielauzties nevaram. Nav tā, ka mūs nelaiž, bet laipni aicina pasēdēt pie vārtiņiem, tiklīdz dabūs vadības atļauju. Kamēr tiekam iekšā… Protams, ir arī nākamais solis – anonīmi sūdzas par virsstundām, bet, kad uzņēmumā strādājošajiem prasām, cik ilgi jāstrādā, visi saka – normāls astoņu stundu darba laiks. Cilvēciski es viņus saprotu. Inspektorēm visas trīs svarīgās īpašības «čujs, ņuhs un poņa» (no krievu valodas – nojauta, intuīcija un saprašana – red.) saka – kaut kas tur nav kārtībā, bet pierādīt nevaram.
– Tas ir laika jautājums, līdz uzņēmējs «iekrīt»? Viņiem droši vien ir nauda un iespējas piesaistīt gudrus prātus, lai apietu likumus.
Jā, uzņēmējiem ir tāda izdoma, ka varam tikai pabrīnīties. Mēs, valsts iestāde, varam darīt tikai to, kas ir atļauts, bet uzņēmēji var darīt visu, kas nav aizliegts.
– Bet ir arī tendence, ka jaunie, it sevišķi rietumnieciski domājošie, uzņēmēji arvien vairāk gādā par strādājošajiem, ne šmaukšanos?
Mēs savā darbā lielākoties saskaramies ar ne pārāk godprātīgajiem. Statistika par nereģistrēto nodarbinātību gan liecina, ka tās īpatsvars samazinājies par 30 procentiem. «Delfos» bija komentārs, ka tas ir uz aizbraukušo rēķina.
– Vai nav tā, ka nereģistrētā nodarbinātība visizplatītākā ir zemākas kvalifikācijas amatu grupās, un šie cilvēki tiešām visvairāk izbraukuši no valsts?
Jā, tā ir, kaut izbraukuši ir dažādu jomu strādājošie. Bet arī sodi ir ļoti bargi, tāpēc uzņēmēji «raustās», jo mēs mēdzam «uzlidot» negaidīti. Ir arī tas, ka vairāk sāk domāt par saviem darbiniekiem un negrib pārkāpt likumus. Arī cilvēki paši sāk domāt, ko un kā viņi dara, jo par pusi samazinājies to nelegāli strādājošo skaits, kas reizē ir bezdarbnieki.
Šogad esam reģistrējuši divus mirušos un vienu smagu negadījumu mežā, tur nevaram «piešūt» absolūti neko, jo viss bijis precīzi saskaņā ar likumdošanu – perfekti uzņēmuma līgumi un tā tālāk. Bet sešu bērnu tēvs turpat mežā palicis. Ja pats sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veicis, nekādu garantiju nav. Esmu runājis ar mežizstrādes kompānijām, tur paši ir izmisumā, jo gribētu īstus darbiniekus. Taču tādus nevar dabūt, īstens zāģeris nemaz negrib darba līgumu. Bet tad stulbas kļūdas dēļ nogāž koku, Aucē bija gadījums, kad pārlauza abas kājas. Strādāt nevar divus vai četrus mēnešus, par slimnīcu un rehabilitāciju jāmaksā. Tā ka autoratlīdzību un pašnodarbināto līgumi ir abpusgriezīgs zobens.
– Jelgavas Autobusu parkā (JAP) pašnodarbināto šoferu vairs nav?
Cik zinu, ne. Visi ir darbinieki ar algām. Tur gan uzņēmumam sākušās problēmas ar biļetēm. Ja Kupčs ir pašnodarbinātais, vadā cilvēkus, pārdod biļetes un nodod autobusu parkam konkrētu summu, vai tu būsi gatavs zagt pats no sevis? Ideāls biznesa modelis – konkrētu summu atdod uzņēmumam, pārējais paliek pašam. Tas bija sen, bet kādreiz ar darba līgumiem bija situācijas, ka «mikriņa» šoferis ik mēnesi nozaga divsimt latu – iebāza kabatā par tām pašām neizsniegtajām biļetēm. Tagad atkal atgriezušies pie sistēmas ar darba līgumiem, tāpēc šoferus un pasažierus pārbauda apsardzes kompānija. Vienīgie, kas tagad uztraucas, ir arodbiedrība. Kāpēc Salkazanova kungs (JAP valdes loceklis Pēteris Salkazanovs – red.) tik ļoti turējās pie pašnodarbināto šoferu sistēmas? Tad bija garantēti ienākumi un līdz ar to tika izslēgts variants, ka kāds šoferis mēģinātu ko nozagt. Mēs esam padomju laika produkti – vai nu no ēdnīcas stiepjam laukā desu, vai nedodam biļetes… Tagad darba līgumi JAP ir, bet uzņēmuma vadībai jācīnās ar zagšanu.
– Vēl viena lieta, kur darba inspekcija tikusi minēta, bet tās veikums izrādījies par labu iespējamam pārkāpējam, ir ap gadu miju atklātībā nākušais fakts par JAP pārkāpumiem, prasot 250 latu drošības naudu no šoferiem pirms darba sākšanas. Lieta no jūsu inspekcijas ceļoja pie kolēģiem Rīgā, pēc tam nonāca policijā, bet nu izbeigta. Tur pārkāpumu nebija?
Absolūti neko nezinu. Pašā sākumā ar šo lietu strādājām. Mans viedoklis – ja šoferītis nokauj bremzes, bet remonts maksā trīs tūkstošus, par nolaidību JAP var iekasēt tikai drošības naudu.
– Bet viņš strādā uzņēmuma labā!
Jā, no likumdošanas viedokļa tas nav likumīgi. Bet viņiem kā individuālajiem komersantiem katram bija «piestiprināts» savs autobuss. No uzņēmuma viedokļa tas lika domāt, ka tavā rīcībā nodota manta, par ko jārūpējas kā par savu. Tā arī ir veco laiku domāšana – ja mana mašīna, es par to rūpējos, bet, ja kolhoza, man vienalga, «nojāšu» trīs dienās.
Toreiz atklājās, ka ir caurums likumā, bet JAP to nebija pietiekami korekti izmantojis savā labā. Tagad pat nezinu, vai tādas drošības naudas tur vēl pastāv.
– Pērn augusta vidū Valsts darba inspekcija paziņoja par pastiprinātām kontrolēm būvniecības objektos, īpaši pārbaudot tranšejas, kas bieži nav nostiprinātas. Kādi ir darba augļi, ņemot vērā, ka ielu būvniecība rit pilnā sparā, turklāt pirms dažiem gadiem Raiņa ielā šo neatbilstību dēļ gāja bojā strādnieks?
Rakšana notiek visās malās. Prese piegādā mums informāciju, piemēram, «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» atsūtīja tik klasiskas bildes ar nosaukumu «kapi», ka mēs pat nebraucām pārbaudīt – pasaucām uzņēmumu un uzlikām sodu. Bet uzmanību pievēršam. Jau trīs dienas ņemos ar būvnieku Dambja ielā Jelgavā, kur arī problēmas ar tranšejām.
Uzņēmuma «Kulk» lieta ar mirušo Raiņa un Mātera ielas krustojumā nonākusi tiesā, kur abas puses apstrīdējušas – «Kulk» uzskata, ka ir svēti, bet bojāgājušā māte vaino uzņēmumu. Šajā gadījumā mani visvairāk šokēja, ka puisis nomira, bet pēc nedēļas tā pati brigāde tieši tāpat turpināja strādāt. Tagad viņi izveidojuši savu firmu.
– «Atradās tur, kur viņam nebija jābūt,» jūs bieži sakāt par darba vietā mirušajiem.
Precīzāk būtu, ka atradās tur, kur nav iespējams būt – vieta nožogota, ierīces strādā. To es teicu par logu ražotnes «Flora» gadījumu, kur saspieda strādnieku. 95 procentos gadījumu cietušie vai bojāgājušie paši ir iekļuvuši aizliegtā zonā bez darba devēja rīkojuma. «Floras» gadījumā pazuda elektrība, darbu vadītājs ar elektriķi izmisīgi centās novērst bojājumu. Palīgstrādniekam nebija, ko darīt, viņš, kā rāda video, tur klīst, trīs reizes pārkāpj darbagaldam. Piecas reizes operators iekārtu slēdza, tā neiedarbojās, sestajā slēdza iekšā… un puisi piekniedēja pie sienas. ◆
