21. gadsimta sākumā Latvijas ekonomika uzrādījusi neticami strauju augsmi. Tajā pašā laikā eksperti izsaka dramatiskus vērtējumus par valsts tautsaimniecības stāvokli un iesaka tik radikālus līdzekļus kā nacionālās valūtas devalvācija.
21. gadsimta sākumā Latvijas ekonomika uzrādījusi neticami strauju augsmi. Tajā pašā laikā eksperti izsaka dramatiskus vērtējumus par valsts tautsaimniecības stāvokli un iesaka tik radikālus līdzekļus kā nacionālās valūtas devalvācija. To, ka Latvijas ekonomika nav vesela, liecina arī tas, ka iedzīvotāji masveidā atstāj valsti, un atšķirība darba samaksā nav vienīgais iemesls. Ekonomikas augsme ir tikai viens no mērķa – tautsaimniecības ilgtspējīga attīstība – nosacījumiem. Straujā ekonomikas augsme ir apšaubāma no šādas attīstības viedokļa. Līdz ar tādām problēmām kā sociālās nevienlīdzības palielinājums, nacionālā kapitāla nepietiekamība, lauku vides degradācija, infrastruktūras un latviešu zemniecības bojāeja, nopietns drauds valsts tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai ir reģionālās nevienlīdzības palielinājums.
Izņemot pilsētvalstis, esam vienīgā valsts Eiropā, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju mitinās galvaspilsētā un tās apkaimē. Rīgas reģions rada apmēram divas trešdaļas no valsts iekšzemes kopprodukta. Vidējais dzīves līmenis Latvijā ir apmēram divas reizes zemāks nekā ES. Taču atšķirības starp Rīgu un pārējo Latviju ir daudz lielākas – galvaspilsētā dzīves līmenis ir četras reizes augstāks nekā Latgalē. Ekonomikas straujā augsme neradītu problēmas, ja tā notiktu vienmērīgi visos reģionos un ja labumi no tās tiktu sadalīti vienmērīgi visiem sociālajiem slāņiem.
Investori, izvēloties vietu, kur ieguldīt līdzekļus, pamatojas uz galveno kritēriju – peļņu. Tā būs lielāka tur, kur labāka infrastruktūra un kvalificētāks darbaspēks. Tāpēc, ja šis process netiks regulēts, atšķirība starp attīstītajiem un neattīstītajiem reģioniem palielināsies, ko arī lielā mērā varam redzēt Latvijā.
Nevajadzētu būt arī pesimistiskiem, jo pašlaik Latvijā līdz ar Rīgu attīstās arī reģionālie centri – Ventspils, Liepāja, Daugavpils, Rēzekne, Valmiera un arī, protams, Jelgava. Pašlaik tā ietilpst Rīgas megapolē. Tās tuvums no attīstības viedokļa nav vērtējams viennozīmīgi. Atšķirībā no ventspilniekiem, liepājniekiem un rēzekniešiem jelgavniekiem ir iespēja ik dienu braukt uz darbu galvaspilsētā. Līdz ar to var uzskatīt, ka atrodamies ekonomiski labvēlīgajā reģionā. Taču pastāv risks, ka Jelgava kļūst par vienu no galvaspilsētas “guļamrajoniem”. Tāpēc būtu jāizmanto iespējas, ko dod tās tuvums, un jānovērš draudi, ko tas izraisa. Labvēlīgus apstākļus tam radījusi vēsture. Jelgava kā Latvijas garīgās kultūras centrs savu lomu nekad nav zaudējusi – pašlaik garants tam ir LLU. Ļoti labas cerības dod vēsts par autorūpniecības atjaunošanu Jelgavā.
Spēcīgu reģionālu centru attīstība ir visas valsts interesēs. Vieglu risinājumu nav, taču tie jāmeklē, nebaidoties no visnegaidītākajām un paradoksālākajām idejām. Viens no šādiem risinājumiem būtu nodokļu diferenciācija pa reģioniem. Piemēram, nosakot atšķirīgas uzņēmumu ienākumu nodokļa likmes Rīgai un citiem reģioniem, investoriem var rasties papildu stimuls investēt ārpus galvaspilsētas. Lai no tā labumu gūtu arī pašvaldības, ar šo nodokli gūtie ienākumi būtu sadalāmi – fiksētā daļa aizietu pašvaldības budžetā, nodokļu atšķirīgās likmes dēļ mainīgā daļa – valsts budžetā. Iespējams, valsts nodokļu sistēma nav gatava tik radikālām pārmaiņām, taču risinājumi jāmeklē. Pašreizējais inflācijas apkarošanas plāns – kredītu ierobežošana – bremzēs ekonomikas augsmi, un tas šajā situācijā ir pareizi. Taču kredītu izsniegšanā varētu būt diferencēta pieeja pa reģioniem.
Jāmin arī tāds ekonomikas regulēšanas instruments kā valdības izdevumi. Pašlaik tiek daudz diskutēts par bibliotēkas, koncertzāles, muzeja un citu nozīmīgu ēku būvniecību. Taču nevienam nav ienācis prātā – kāpēc, piemēram, skaistā koncertzāle jābūvē Rīgā? Vai pie Lielupes tā izskatītos sliktāk nekā pie Daugavas? Lai ārzemju tūristi, par kuriem pašlaik Latvijā tiek domāts vairāk nekā par iedzīvotājiem, brauc klausīties koncertus uz Jelgavu. Tad šeit radīsies vajadzība pēc jaunām viesnīcām, bankām, restorāniem un citiem tautsaimniecības objektiem, kas veido infrastruktūru. Nepatiks rīdziniekiem? Lai viņi vienreiz piekāpjas jelgavniekiem, kuriem nākas braukāt uz galvaspilsētu daudz biežāk nekā rīdziniekiem uz Jelgavu. Arī valsts iestādēm nav jābūt tikai Rīgā, piemēram, Lauksaimniecības ministrijas īstā vieta būtu Jelgavā, gan jau ministrs spētu izbraukāt uz sēdēm galvaspilsētā, ja tā dara daudzi jelgavnieki. Šāda pieeja ir pierasta daudzās valstīs, un arī Latvijā pirmās neatkarības laikā par to domāja, ja tika nolemts otro augstskolu izveidot nevis Rīgā, bet Jelgavā.
