Šķiet, vecākiem nav nekā briesmīgāka, kā pavadīt smilšu kalniņā savu lolojumu. Un divtik smagi, ja tajā vainojams kāds, kurš, ievērojot likumu, varēja palīdzēt saglabāt dzīvību tikko pasauli baudīt sākušam cilvēkam.
Šķiet, vecākiem nav nekā briesmīgāka, kā pavadīt smilšu kalniņā savu lolojumu. Un divtik smagi, ja tajā vainojams kāds, kurš, ievērojot likumu, varēja palīdzēt saglabāt dzīvību tikko pasauli baudīt sākušam cilvēkam. To, ko pārdzīvojuši 16 gadu vecās Agneses vecāki, tuvinieki un draugi kopš viņas pāragrās nāves šā gada janvārī uz gājēju pārejas Dobeles šosejā, neviens nevar ne izsvērt, ne izmērīt. No asaru straumes izveidojies milzīgs ezers, bet sāpju nopūtas vēl lidinās gaisā kā aizšauti putni, ļaujot saglabāt meiteni gaišās atmiņās un liekot ar pārmetumu pilnām acīm lūkoties cilvēkā, kurš vainojams viņas sabraukšanā. Lieki diskutēt par to, ka tas nebija tīšām un var gadīties katram. Drīzāk jārunā par atbildību, kas ikvienam jāuzņemas brīdī, kad kabatā iegulst autovadītāja apliecība.
Biznesa žurnāla “Forbes” izveidotais Eiropas bīstamāko autovadītāju saraksts, kurā Latvija ierindojusies “godpilnajā” otrajā vietā, uzskatāmi parāda šīs atbildības līmeni, nemaz nerunājot par tiem simtiem dzīvību, kas ik gadu izdziest uz mūsu valsts ceļiem. Lai kā nemeklētu vainīgos citur – sliktajā ceļu segumā, nenotīrītajā sniegā un neīstajā zvaigžņu stāvoklī –, tā drīzāk ir strausa cienīga rīcība, slēpjot galvu smiltīs, nevis vēlme uzņemties atbildību. Protams, tas būtu par daudz prasīts, lai vienmēr un viss tiktu darīts pēc noteikumiem – ikvienā cilvēkā slēpjas kaut maza dumpinieka dzirkstīte, kas lieku reizi mudina stingrāk piespiest gāzes pedāli vai neievērot kādas ceļa zīmes brīdinošo simbolu, tomēr nereti pārdrošība pārspēj meistarību. Gluži tāpat kā ikdienišķās situācijās, arī pie stūres sēžot, daudziem svarīgākas ir savas intereses un iecerētā galapunkta sasniegšanas ātrums, nevis pārējo satiksmes dalībnieku drošība.
Laikam jau sabiedriskā transporta šoferi ir īpaša kategorija. Kaut arī viņu vidū sastopami apdomīgi un likumpaklausīgi cilvēki, tie, kas aizguvuši “malkas kravas vešanas” manieri no Rīgas “mikriņu” stūrētājiem, ne vienam vien jelgavniekam sagādājuši pamatīgas galvassāpes gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Rodas jautājums, kā izvēlas darbiniekus šim atbildīgajam amatam – cilvēku pārvadāšanai. Ak, jā, kāda vēl darbinieku atlase, jo neviens no Jelgavas Autobusu parka spēkratu stūrētājiem darba līgumu nav redzējis pat kilometra attālumā – visiem labprātīgi piespiedu kārtā likts kļūt par individuālajiem komersantiem, kas autobusus tikai īrē. Bet darba devējam galvenais ir piepildīt naudas maisu, nevis meklēt uzticamus šoferus, un, šķiet, arī pilsētas tēvi, kuriem kā kapitāldaļu turētājiem vismaz morāli vajadzētu atbildēt par šajā iestādē notiekošo, atgādina zirgus ar nenoņemamām klapēm uz acīm, kas redz vienīgi kārtējo varas kamolam piesienamo diedziņu.
Daudz runāts par nenormālajiem grafikiem, jo autobusa šoferim, stūrējot vairāk nekā desmit metru garo, cilvēkiem pārpildīto transporta līdzekli, piemēram, no RAF dzīvojamā masīva līdz centram jānokļūst piecās minūtēs. Grozies, kā gribi, nevienu neinteresē, ka pa ceļam jāpiestāj četrās pieturās, piecos trejačos jāsagaida zaļais signāls, nemaz nerunājot par neskaitāmām gājēju pārejām. It kā ar to būtu par maz, solīto 160 darba stundu mēnesis kļuvis vien par dažu “japistu” fantāzijas augli, realitātē pierēķinot šim skaitlim vēl vismaz 80.
Neviens negrasās attaisnot šoferi, kura dēļ izdzisa Agneses dzīvība, – par viņa vainu lēmusi tiesa. Cita lieta – vai saņemtais sods bijis adekvāts. Tomēr diezin vai kāds uzņemsies aprēķināt cilvēka dzīvības vērtību. Tikai negodīgi šķiet, ka neviens neatbild par sirreāli sastādītiem grafikiem, neprātīgi ilgām darba stundām un regulārām autobusu maiņām, kas netieši ir viens no to “lidošanas” iemesliem pa Jelgavas ielām. Tādēļ – lai dzīvo kapitālisma radītie vienaldzības cietokšņi ar strausu bariem tajos!
