Saprasties, būt blakus, dalīties priekos un bēdās ir Austras un Jāņa Strazdiņu zelta formula. Pirms 50 gadiem 2. martā viņi viens otram sacīja jāvārdu, lai uz mūžu būtu kopā.
Saprasties, būt blakus, dalīties priekos un bēdās ir Austras un Jāņa Strazdiņu zelta formula. Pirms 50 gadiem 2. martā viņi viens otram sacīja jāvārdu, lai uz mūžu būtu kopā.
Jauki silda pavasara saulīte, un Svētes pagasta Siliņu mājas pagalmā putni vītero kā negudri.
“Laiks akurāt kā pirms 50 gadiem,” nosaka saimnieks un aicina mūs istabā. Mājas saimniece viesus sagaida, pastiepjot pretī grozu ar pašu dārzā audzētiem āboliem. Austras un Jāņa kopdzīves grāmatā pāršķirta 50. lappuse, un ir gana piemērots laiks, lai atskatītos uz kopā ieto ceļu.
Vecumdienās pilsētā par šauru
Daudzi viņus pazīst kā ilggadējus jelgavniekus un varbūt brīnīsies, ka nu Strazdiņu pāris apmeties Svētes pusē.
“Uz vecumdienām mums pilsētā sāka pietrūkt rūmes, nebija ne kur kartupelīti iestādīt, ne puķes audzēt. Kad dzīvojām pie krustdēla Zaļeniekos, tā iepatikās laukos – svaigs gaiss, visapkārt klusums un miers. Sapratām, ka negribam vairs atpakaļ uz pilsētu. Avīzē noskatīju sludinājumu par Siliņiem – netālu no Jelgavas, skaistā vietā –, un 1998. gadā tos nopirkām,” atceras Austras kundze.
Sākumā mājā pajumti rada krustmeita, bet 2000. gadā, kad radiniece pārcēlās dzīvot uz Talsiem, Siliņos sāka saimniekot Strazdiņi. Jelgavas māja palikusi dēlam. Tā viņi te čubinās. Uzcēluši pirtiņu, kūtiņā spriņģo kazlēni un kazu mammas, gar kājām glaužas minka, bet sētā par savu klātesamību skaļā balsī ziņo šunelis.
“Veciem cilvēkiem jākustas, tad arī veselība būs. Citādi, ja nogulsies, aizgulsies līdz zemei,” pārliecināta saimniece.
Marts – svētku mēnesis
Marts Strazdiņu ģimenē ir īpašs mēnesis.
“Mums ir kā dziesmā: “Mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied…”, jo pirms 50 gadiem 2. martā svinējām kāzas, 5. martā ir mana vārdadiena, padomju gados 8. martā svinēja Sieviešu dienu, bet Latvijas brīvvalsts laikā mums labpatīk atzīmēt pirmā Latvijas pieclatnieka dzimšanas dienu, kas, ja nemaldos, arī ir 5. martā,” prāto saimniece.
Kā Austra un Jānis viens otru atraduši? Stāstu sāk namatēvs: “Iepazināmies darbavietā. Pēc armijas kaut ko vajadzēja uzsākt, nonācis Jelgavā, noīrēju pie saimnieka gultasvietu un devos darba meklējumos – sākumā Celtniecības trestā, bet tad Veterinārajā bakterioloģiskajā laboratorijā. Pilsētā pieprasīju zemi, jo biju nobriedis celt māju. Mēs satikāmies darbā,” stāsta saimnieks.
Laboratorijā Jāņa kungs strādāja par saimniecības daļas vadītāju, bet Austra – par sanitāri. Atmiņas par tikšanos ir arī dzīvesbiedrei: “Tikko Jānis sāka strādāt, direktora vietniece saka: Austriņ, es tev vīru pieņēmu darbā. Kā – man, nesapratu. Esot ļoti līdzīgs, lai ejot paskatīties. Mēs nu visas meitenes skrienam pa durvju šķirbu lūkoties uz jauno puisi. Sākumā viņš pat īsti nepatika, nekādas līdzības ar sevi tur neredzēju. Nu bet sirds viņam bija laba,” atceras Austra.
Drīz vien jaunie aldziņas lika citu pie citas un krāja naudiņu jaunajai mājai, jo bija nolēmuši dzīvot kopā.
1957. gada 2. marts bija abu kāzu diena. Par svētkiem parūpējās laboratorijas kolēģi, jo jaunajiem, izņemot gultasvietu pie saimniekiem, nekā nebija. Tika izbrīvēts vesels ēkas stāvs, un kāzas bijušas ļoti jautras.
“Trīs dienas lustējāmies ar akordeona mūziku un dančiem. Toreiz 2. marts bija ļoti skaista diena, gluži kā šī. No rīta pa kluso Jāņa baznīcā salaulājāmies, bet pēcpusdienā gājām uz zaksu. Viss šķita ļoti vienkārši. Iegājām ģērbušies mēteļos, parakstījām dokumentus un mudīgi laukā. Šodien dzimtsarakstu zālē bija tik aizkustinoša ceremonija ar mūziku, dzeju, ziediem,” atmiņās dalās Jāņa kungs.
Vēlāk no laboratorijas abi jaunie pārgājuši strādāt uz Jelgavas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu. Jānis pratis visus darbus, 34 gadu laikā bijis frēzētājs, virpotājs, atslēdznieks, metinātājs. “Viņam zelta rokas!” slavē sieva: “Es kompresora stacijā strādāju par mašīnisti – vienīgā sieviete – un ieguvu piekto atslēdznieka kategoriju. Mums saskanēja praktiskie jautājumi un viss, kas saistās ar saimniecību. Redz, ka nenožēloju un pat līdz zeltam esam nodzīvojuši,” smej saimniece.
Ģimenē Austra esot noteicēja, tas viņai arī horoskopā rakstīts, un visam, ko sieva izprāto, tā arī jābūt.
“Ja ko iedomājos, ņemu vīru pie rokas – un uz priekšu,” viņa demonstrē.
Cītīgi kultūras dzīves baudītāji
Strazdiņi pārliecināti, ka ģimenes cilvēkiem jābūt līdzīgiem, ja ne vizuāli, tad garīgi.
Austra un Jānis ir ļoti aktīvi un allaž kustībā. Visu mūžu bijuši kultūras dzīves baudītāji. Garajos vakaros mājā tā īsti neesot ko darīt, tādēļ arvien kaut kas jāizdomā.
“Ko sēdēsi, rociņas klēpī salicis? Jādodas uz dančiem! Savulaik aizgājām uz dzelzceļnieku kultūras namu, paskatījāmies, kā jaunieši uzvedas, bet mums tur nepatika. Nolēmām doties uz kultūras namu. Tajā laikā norisinājās atpūtas vakari tiem, kam pāri 30. Tur bija tik forši! Tā mēs visu laiku apmeklējām šīs balles. Kad mums jau bija ap 50, izveidojās klubs “Pīlādzītis”, kas rīkoja brīnišķīgus vecmāmiņu un vectētiņu vakarus, uz tiem vēl šodien dodamies. Tās ir brīnišķīgas balles tādiem kā mēs,”priecājas Austras kundze.
Sieva atzīst, ka vīrs ir labs dejas soļu pratējs, jo vēl pirms armijas dejojis kultūras nama kolektīvā, bet pūtēju orķestrī spēlējis altu. 20 gadu Austra un Jānis savu brīvo laiku vadījuši kopā ar folkloras kopu “Dimzēns”. Nu uz Jelgavu izbraukāt vairs nav tik viegli, un pāris “nogājis no skatuves”.
“Tagad mums Svētes pagastā ir savs senioru deju kolektīvs “Brūklenājs”, kurā aktīvi piedalāmies. Jāņos vienmēr dancojam, rīkojam kopīgus vakarus, braucam uz koncertiem,” rādot fotogrāfijas, stāsta Jānis.
Viņa vārds ģimenē allaž turēts godā. Katru gadu mājas pagalmā tiek slieta augstā jāņuguns, galdā celts siers un alus, dziedāts. Strazdiņu namā draugu netrūkstot un ciemiņi vienmēr gaidīti.
Tas ir liktenis, tā nav palaidnība
Ģimenē izaudzināts dēls Arnolds, par kuru vecāki runā ar lielu lepnumu. Šodien viņš ir Amatniecības kameras direktora vietnieks, labs kamīnu un krāšņu meistars, nodibinājis savu uzņēmumu.
“Daudzi jautā, kāpēc jums, tik enerģiskai sievietei, ir tikai viens bērns? Tad saku: tas ir liktenis, tā nav palaidnība,” noteic saimniece.
Kad cēluši māju, Austra savām rokām pamatus likusi un akmeņus vēlusi, nezinādama, ka gaida bērniņu. Pirmo pazaudēja. Pēc laika pieteicās Arnolds. Taču arī tad gludi negāja. Strādājot laboratorijā, kāds kolēģis slimojis ar tuberkulozi, un saslimusi arī topošā māmiņa. Ārsti gribējuši atrunāt no bērniņa, tādēļ nekas cits nav atlicis, kā nerādīties acīs mediķiem.
“Es jutu, ka viss būs kārtībā, un tā arī bija, puika piedzima vesels un žiperīgs. Tad notika brīnums. Pēc bērna piedzimšanas manas plaušas sadzija, un ārsti brīnījās, ka tās izskatoties kā salāpīta zeķe. Bet, redz, kāds dēls izaudzis!” priecājas mamma.
Strazdiņu ģimene stāsta, ka viņu īstie zelta laiki sākušies, kad piedzimis mazdēliņš Jānītis. Šodien viņu pazīst visa Latvija. Jānis Strazdiņš kopā ar saviem draugiem izveidojuši grupu “Cosmos”. Omammai, par viņu runājot, acīs iemirdzas neaprakstāms prieks un lepnums, viņa rāda avīžu un žurnālu izgriezumus ar “Cosmosa” puišu attēliem un aprakstiem.
“Kad dzied “Cosmos”, jūtos kā citā pasaulē. Lai ar balsīm attēlotu mūzikas instrumentu, vajadzīgs sevišķs talants. Kad aizgāju uz pirmo koncertu, domāju, ka tur palikšu. Iznākot no zāles, man aiz prieka reiba galva, raudāju kā mazs bērns. Dēls jautā: kas tev notika? Es saku: dēliņ, tu nevari aptvert, kas ir prieks…”
