Pēteris, 45 gadi. Esmu kā sērkociņš – ātri aizsvilstos un tikpat ātri arī nodziestu. Galvenais, lai otrs cilvēks, ar ko rodas konflikts, nebūtu tāds pats, citādi strīds var ieilgt. Ar bērniem visbiežāk gadījies konfliktēt par mūžīgo «čammāšanos».
Pēteris, 45 gadi
Esmu kā sērkociņš – ātri aizsvilstos un tikpat ātri arī nodziestu. Galvenais, lai otrs cilvēks, ar ko rodas konflikts, nebūtu tāds pats, citādi strīds var ieilgt.
Ar bērniem visbiežāk gadījies konfliktēt par mūžīgo “čammāšanos”. Uzskatu, ka labāk ierasties desmit minūšu pirms pasākuma, nevis līdz ar pēdējo zvanu vai pat vēlāk. No rīta man jābrauc uz darbu, bet mana jaunatne nevar “izkasīties”. Kaitina kaut vai tas, ka viņi uzskata par normu nokavēt nodarbības sākumu! Tad sāku burkšķēt. Ja kaut ko pasaka pretī, var uzskatīt – konflikts ir sācies. Savukārt, ja otrs klusē, pavisam drīz nomierinos arī es.
Agrāk ar savu pusaudzi strīdējos arī muzikālās gaumes dēļ. Nu nevarēju pieņemt mūziku, kas viņam patīk, turklāt vēl tādā skaļumā! Toreiz mitinājāmies nelielā dzīvoklī, tādēļ nemitīgi nācās par to aizrādīt. Kopš dzīvojam plašā mājā, “troksnis”, ko viņš klausās, vairs neuztrauc – es to vienkārši nedzirdu.
Nelieli strīdi ikdienā ir vajadzīgi, jo tajos dzimst patiesība, savukārt konfliktēt par globālām problēmām, kuras nevaram ietekmēt, manuprāt, ir bezjēdzīgi.
