Radio un televīzija līdzās tās informatīvajām un izklaides funkcijām pēdējā laikā kļuvusi par pamatīgu naglu, kas tā vien draud iedurties likumdevēja kuslajā sēžamvietā.
Radio un televīzija līdzās tās informatīvajām un izklaides funkcijām pēdējā laikā kļuvusi par pamatīgu naglu, kas tā vien draud iedurties likumdevēja kuslajā sēžamvietā.
Argumentējot, ka vairākkārt grozītais Radio un televīzijas likums ir novecojis, Saeima sadarbībā ar lielāko raidorganizāciju pārstāvjiem jau ilgstoši izmisīgi cenšas izstrādāt jaunu. Pateicoties plašsaziņas līdzekļu uzmanībai, priekšplānā neviļus izvirzījušās divas lietas.
Pirmkārt, uz ierobežotu skatītāju auditoriju mērķētu programmu raidīšanas laiks. Tā sakarā šķēpi jau lauzti vairākkārt teju vai visās frontēs. Jaunajā likumprojektā tiek mēģināts psiholoģisku un fizisku vardarbību, “tekstu, kas attiecas uz seksuālām darbībām” (formulējums, kā redzams, visaptverošs) un līdzīgas lietas atbīdīt uz vēl vēlākām vakara stundām. Savādi, taču līdz šim par uzskatāmu grēkāzi šāda punkta pārkāpšanā kritis vien gana plašu popularitāti iemantojušais sarunu šovs, par ko, imitējot skrupulozu uzraudzību, Nacionālā radio un televīzijas padome telekompānijai uzlikusi naudassodu. Tajā pašā laikā intīmas darbības tikušas “imitētas” ne vienā vien dienā demonstrētā plašai auditorijai skatāmā bezgalīgā seriālā, bet vardarbība jau sen pārkāpusi kriminālfilmu robežas un bijusi vērojama pat reklāmās. Lai atceramies, kā pa seju dabūja ar priekšapmaksas kartēm uzmācīgais Santaklauss vai zābaka spērienu sānos saņēma uz laukiem sūtāmais senču pāris…
Otrkārt, par sabiedriskās televīzijas un radio jēdzieniem un to uzturēšanas principiem. Iespējams, ka pašlaik un vēl daudzus gadus šis jautājums būs vismaz tikpat neatrisināms kā Abrenes atgūšana, jo diskusijās iesaistītās puses ir kompromisa nespējīgas tīri objektīvu apstākļu dēļ. Ir saprotama privāto raidorganizāciju noraidošā nostāja pret daļēji valsts subsidētu sabiedrisko radio un TV, kas vienlaikus ir arī gana nopietni spēlētāji reklāmas tirgū. No otras puses, pašlaik ir neiespējama visu sabiedrisko mediju funkciju nodošana privātās rokās, jo diezin vai kāds vēlēsies uzņemties kopt komerciāli ne īpaši ienesīgo kultūras un izglītības programmu lauciņu.
Kā risinājumu privāto raidorganizāciju līderi provokatīvi piedāvā abonentmaksas ieviešanu – lai sabiedriskos medijus uzturētu sabiedrība, vienlaikus atzīstot – lai nu kā, bet vismaz priekšvēlēšanu laikā neviens ar šādu politiskai giljotīnai pielīdzināmu aicinājumu klajā nenāks. (Populāra radio “boss” pat piedāvājās apēst galdu, ja tā notiktu.) Ja kāds drosminieks tomēr pieteiktos, rastos pamatīga steidzami risināmu jautājumu gūzma – kā nodrošināt maksas administrēšanu, skatītāju kontroli, kā no nepamatotiem maksājumiem pasargāt tos nedaudzos, kam tālrāža nav, ko darīt, ja sāktos masveida atteikšanās no sabiedriskā radio un TV pakalpojumiem (jāpieļauj, atteikties gribētāju būtu ne mazums), un kādu maksu ieviest. Lai cik simboliska tā būtu, šādos inflācijas laikos lieki izdevumi nevienam dzīvi vieglāku nepadarītu, it īpaši knapi dzīvību velkošajai iedzīvotāju daļai. Var jau, protams, atsaukties uz Eiropas valstu pieredzi, kur abonentmaksa (jeb maksa par TV skatīšanās licenci) nav nekas svešs. Piemēram, nebūt ne lētajās Britu salās tā maksā “simbolisku” divciparu summu gadā. Ar Latvijas situāciju gan to grūti salīdzināt.
Šajā sakarā atliek vien pieminēt seno teicienu par segām, kuru izmērus mainīt nav cilvēka spēkos – velc, kā gribi, tik un tā par īsu. Tāpat ir ar sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem paredzēto finansējumu, kura straujš kāpums, lai darbību nodrošinātu bez saviem ieņēmumiem, tuvākajā laikā nav gaidāms. Kārtējo reizi pie ekrāniem ar tālvadības pultīm sēdošās daudzgalvainās auditorijas priekšā likumu lēmēji nonākuši strupceļā. Vietā arī jautājums – kam vajadzīgs jauns likums, ja nav pa spēkam pienācīgi nodrošināt līdzšinējā ievērošanu?
