Digitālās mācības – LLU jaunieši dalās pieredzē, studējot mājās
Studijas attālinātā režīmā vairs nav nekas jauns. No 2020. gada marta ikvienam nācās digitalizēt savu ikdienu, un viena no sabiedrības grupām, kura to izjuta vistiešāk, ir studenti.
Rit jau ceturtais semestris kopš pandēmijas sākuma, un šajā laikā mācības noritējušas pārsvarā attālināti ar īsu klātienes studiju pieredzi tieši rudens semestru sākumā. Arī šajā septembrī mācības cerīgi tika uzsāktas klātienē, bet, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju un ar tās stabilizēšanu saistītos ierobežojumus jeb mājsēdi no 21. oktobra līdz 15. novembrim, valdība vienojās, ka augstākajā izglītībā mācības atkal notiks attālināti.
“Ziņas” sazinājās ar trīs Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentiem no dažādām fakultātēm un secināja, ka studentu adaptēšanās pieredze mainīgajai mācību pieejai ir radikāli atšķirīga.
Sāk jau pierast
Lai iegūtu bakalaura grādu ekonomikā, ir jāstudē četri gadi. Anete Dreija šobrīd studē ekonomiku otrajā kursā, un lielākoties studiju procesu jaunā studente pieredzējusi attālināti. Uzsākot mācības pirmajā kursā, pirmie divi mēneši tika pavadīti klātienē, kas devis iespēju kaut nedaudz iepazīt kursabiedrus un pasniedzējus. “Pagājušajā gadā man ļoti gribējās to klātieni, tagad, kad atkal sākās mācības, es sapratu, ka esmu jau pieradusi pie attālinātajām un vairs pat negribas iet klātienē.”
Anete nosauc vairākas attālināto studiju priekšrocības, viena no tām – prezentējot tiešsaistē, nerodas stress: “Tas nerada nekādu satraukumu, jo kursabiedrus nevar redzēt, redzi tikai ekrānu. Tu nezini, vai uz tevi skatās, vai tevī klausās. Tu vienkārši runā datorā, un man liekas, ka tas ir vieglāk. Dzīvē prezentējot, visi kursabiedri tev skatās sejā, pašai ir jāsmaida un jārunā, tas ir grūtāk un satraucošāk. Ir forši prezentēt, kad neredzi kursabiedrus.”
Jauniete atklāj, ka attālinātu studiju režīmā ir daudz vieglāk pildīt kontroldarbus, jo pasniedzējs neredz, vai students ieskatās savos pierakstos vai ne. “Mazāk mācos, vairāk čītoju, lai dabūtu risinājumiem atbildes, jo klātienē jau pasniedzējs skatās, nevar neko nošpikot. Mājās esot, es uzrakstu pazīstamajiem, un viņi palīdz.”
Anete pārliecināta, ka, mācoties attālināti, noteikti nevar iegūt tikpat kvalitatīvu izglītību kā strādājot uz vietas auditorijā. “Jābūt ļoti lielai apņēmībai, lai kaut ko iemācītos. Kad lekcijas notiek klātienē, septiņos no rīta celies, sataisies un ej uz lekciju, bet attālinātā režīmā vienkārši guli pidžamā gultā, pa pusei neklausies, vēl esi pusaizmidzis, pasniedzējs vienkārši runā fonā. Klātienē ir jāklausās.” Anete stāsta, ka visi cenšas izvairīties no aktīvas dalības tiešsaistes režīmā: “Pārsvarā kursabiedri apgalvo, ka ir salūzušas kameras, ir problēmas ar mikrofonu, tāpēc saziņa ar pasniedzēju notiek rakstiski čatā, visi kautrējas pieslēgties ar kameru jau otro gadu.” Studente apgalvo, ka pasniedzēji ir pretimnākoši, visu varot sarunāt.
Lekcijas Anetei notiek četras reizes nedēļā, pārsvarā no pulksten 8.30 līdz 13. Atbildot uz jautājumu, kas tomēr motivē turpināt studēt, jauniete saka, ka tam ir divi iemesli – vecāki un nevēlēšanās stāties darba tirgū: “Es arī negribu pilnas slodzes darbu strādāt. Ja tagad pamestu studijas, man no rīta līdz vakaram būtu kaut kur jāstrādā. To es negribu darīt. Neesmu tam vēl gatava.”
Anetei kopumā labāk patīk studēt attālināti, jo ir iespējams pievērsties citām lietām, piemēram, bijis vairāk laika, ko veltīt lasīšanai, zīmēšanai un idejām par savu potenciālo nākotnes uzņēmumu modes industrijā, radot savu apģērbu līniju.
Ir lietas, ko iemācīties grūti
Dina Ozerova studē dizainu un amatniecību Tehniskajā fakultātē, trešajā kursā. Dina stāsta, ka sākotnēji, pirmā kursa otrā semestra vidū, kad pirmoreiz studijas sākās attālināti, mācības virzījās normāli, pasniedzēji bija pretimnākoši un motivēti un studenti arī patiesi centās. Tagad jūtams – jo ilgāk strādā attālināti, jo vairāk samazinās kvalitāte. “Pasniedzēji nespēj iedot visu, ko viņi varētu klātienē lekcijās, un studenti arī vairs nespēj piepildīt savu potenciālu tādā līmenī, kā tas notiktu, klātienē komunicējot ar pasniedzējiem, diskutējot. Pasniedzēji ir kļuvuši slinkāki uz mācīšanu – nolasa savu prezentāciju vai citi vispār nevada lekcijas, vienkārši ieliek materiālu e-studijās, vairāk dod darbus, ko pašam studentam individuāli apgūt un darīt.” Noslodze kļuvusi lielāka.
Dina stāsta, ka, studējot no mājām, ir grūtāk sevi motivēt pilnvērtīgi iesaistīties tiešsaistes lekcijās, jo mājās daudz kas var viegli novērst uzmanību. Studējot klātienē, akadēmiskā vide ir motivētājs pats par sevi, kam talkā nāk mācīties griboši kursabiedri. Kopējā atmosfēra ir tendēta uz koncentrēšanos un maksimāli kvalitatīvu akadēmisko darbu.
Dina cenšas aktīvi iesaistīties tiešsaistes lekcijās, nodot visus mājas darbus noteiktajos termiņos. “Es esmu tas punktuālais cilvēks, kas visu cenšas paveikt laikā un nekavēt termiņus, lai ir izdarīts un miers. Zinu, ka citiem studentiem tā nav un ir grūti.” Sarežģītāk ir ar praktiskajiem darbiem, piemēram, aušanu un zīda apgleznošanu. “Dizains un amatniecība ir diezgan praktisks studiju kurss, ierobežojumu dēļ studijām vajadzīgos materiālus ir jāmeklē pašiem. Piemēram, mums bija aušana. Ir diezgan smieklīgi mācīties attālināti aušanu, it īpaši ņemot vērā, ka nevienam mājās taču nav pašam savu steļļu, un tad aizvietot tās ar kaut kādiem kartoniņiem… Cik daudz var iegūt no šādas pieredzes?” Dina ir neizpratnē.
Studente atklāj, ka tehnisku iemeslu dēļ tiešsaistes lekcijās kameru ieslēdz tikai pasniedzējs: “Kameras mums principā neviens neslēdz, jo sistēma nespēj pavilkt, izmantojam “BigBlueButton”. Kā ieslēdz kameras, tā sistēma karas nost. Mēs esam mēģinājuši, bet tad viss uzkaras, šīs tehniskās problēmas tikai apgrūtina darbu.” Tehnisko nebūšanu dēļ studenti lekcijās iesaistās, vien rakstiski atbildot čatā. Ir studenti, kas nekad neko neraksta, neatbild, kameru neslēdz, ļoti maz iesaistās studiju procesā.
Vienīgais pozitīvais aspekts attālinātajās studijās, pēc Dinas domām, ir iespēja pašam organizēt savu laiku. Lekcijas Dinai notiek trīs dienas nedēļā no rīta līdz vakaram, tāpēc viņa novērtē iespēju to starplaikos iziet pagalmā un izvēdināt galvu. Pārējās nedēļas dienas tiek veltītas referātu, prezentāciju un citu mājas darbu gatavošanai.
Duālas izjūtas Dinai rada prezentāciju demonstrēšana tiešsaistes režīmā. No vienas puses, viņai kā intravertai personībai ir drošības sajūta runāt, fiziski atrodoties aiz ekrāna, neieslēdzot kameru un neredzot kursabiedrus. Bet studente ļoti labi apzinās arī to, ka šāda pieeja nekādi neattīsta prezentācijas prasmes dzīvas auditorijas priekšā un atstāj negatīvas sekas. “Tas ļoti nozog to pieredzi, ko varētu iegūt auditorijā, kad tu stāvi priekšā, uz tevi skatās cilvēki un tev ir jāvaktē gan sava ķermeņa valoda, skatiens, tas, kā tu runā, un viss pārējais. Pēc tam auditorijā ir grūti adaptēties.”
Pandēmija negatīvi ietekmējusi arī jaunietes brīvā laika pavadīšanas iespējas. Dina dejo tautas deju kolektīvā, bet amatierkolektīvu darbība šobrīd nav atļauta, kas ļoti apbēdina. Pandēmijas laikā viņa ir vairāk pievērsusies gleznošanai.
Dina neslēpj savu sarūgtinājumu par pandēmijas negatīvo ietekmi uz viņas studiju pieredzi, kas pat liek apšaubīt bakalaura izglītības leģitimitāti: “Mēs esam baigi apdalīti, ļoti skumji, ka ir šāda situācija un jāmācās attālināti, jo mēs tomēr tiekam veidoti par speciālistiem. Kad tiek runāts, ka jau tūliņ ceturtais studiju gads un jāraksta bakalaurs, un mēs būsim jaunie speciālisti, ir sajūta, ka tu neko daudz neesi ieguvis, iemācījies. Kāds tur speciālists… Un vēl nozagtā studiju pieredze, studentu dzīve, nenotiek nekādi saliedēšanās pasākumi, nekādas balles, tā skumji.” Dina pauž patiesu cerību, ka pēc 15. novembra varēs atgriezties studijās klātienē.
Gan plusi, gan mīnusi
Kristofers Millers studē veterinārmedicīnu sestajā kursā. Kristoferam ir liela pieredze gan klātienes studijās, gan attālināti. Šobrīd viņam mācības notiek piecas dienas nedēļā attālināti. Viņš uzskata, ka lekciju norise tiešsaistē ir ļoti parocīga, tas ir liels bonuss.
“Es mācības uztveru labāk, kad pats vielai eju cauri, kad pats lasu. Zinu, ka man ir kolēģi, kas labāk uztver, kad kāds stāsta priekšā un ir iespēja pierakstīt, bet man patīk paklausīties, tad pašam iziet cauri visam.” Kristofers atzīmē, ka lekciju saturs neatšķiras, bet mīnuss ir samazinātais kontakts ar pasniedzēju. “Cilvēki tomēr ir kautrīgi, un jautājumi attālināti netiek uzdoti tik daudz, cik varētu būt uzdoti. Domāju, ka klātienē arī pašiem pasniedzējiem ir foršāk un interesantāk strādāt.”
Vai mainās motivācija atkarībā no tā, vai studijas notiek klātienē vai attālināti? Kristofers teic, ka tas vistiešākajā mērā ir atkarīgs no katra paša. “Ja ir vēlme mācīties un kļūt erudītam savā jomā, domāju, nekas nemainās. Ja cilvēks ir fakultātē ķekša pēc vai mācīties ir piespieduši vecāki, tad būs savādāk – uzreiz būs vēlme visam tikt cauri ātrāk, students mazāk pievērsīs uzmanību detaļām.”
Jaunajam veterinārārstam ir ļoti liela motivācija mācīties, viņš sev pandēmijas sākumā apsolījis neļauties slinkumam un turpināt studijas tikpat jaudīgi kā klātienē. “Es sev pateicu, ka nepalaidīšos, turpināšu tā, kā mācījos iepriekš, gatavošos kolokvijiem, vienalga, vai tas nozīmēs atzīmju samazināšanos vai pieaugumu, kas beigās tā arī neiespaidoja manas sekmes.”
Kristofers stāsta, ka adaptācijas process ir bijis atšķirīgs arī pasniedzēju vidū. Fakultātē strādā gan gados jauni, gan vecāki pasniedzēji. Jaunie attālinātajam darbam pieslēdzās daudz aktīvāk, viņi uzreiz mācējuši daudz vairāk izdarīt, piemēram, kvalitatīvi vadīt lekcijas tiešsaistē, vecākie tam pievērsušies mazliet vēlāk.
Pāreja uz attālinātajām studijām būtiski ietekmēja praktisko iemaņu apguvi. “Veterinārmedicīnā ļoti, ļoti svarīga ir prakse. Bez prakses mēs esam nekas, vienkārši cilvēki, kuri staigā apkārt un gudrojas. Kad tāds cilvēks, kas nav ar praksi saskāries savā ikdienā, mācībās nonāk, piemēram, klīnikā un viņu noliek fakta priekšā, ka tagad ir jātaisa kuņģa operācija, uzreiz sāc domāt, kā to vajag darīt, kas notiks, kādas būs komplikācijas pēc operācijas. Praktiskās iemaņas ir absolūti neizslēdzama veterināra profesijas daļa.” Kristofers atzīst, ka dažas no plānotajām praktiskajām nodarbībām notika teorētiskā līmenī attālināti un tas nebija tik kvalitatīvi, kā būtu iespējams klātienē. Ja praktiskās mācības notiek klātienē, ir vieglāk saprast, kāds būs reālais darbs profesijā pēc studiju beigšanas.
Ir pasniedzēji, kuri kļuva pielaidīgāki, un ir pasniedzēji, kuri kļuva stingrāki, piemēram, kontroldarbu kārtošanas kontekstā. Mācībspēki apzinās, ka studentiem attālināti ir daudz lielākas iespējas norakstīt, tāpēc tiek samazināts kontroldarbu izpildei paredzētais laiks un izmantoti arī citi paņēmi, lai atturētu studentu no špikošanas.
Kristofers secinājis, ka attālinātajai mācību formai ir vēl viena priekšrocība – mazāks stress mutiskajos eksāmenos. “Klātienē nostrādā cilvēciskais faktors – stresā var aizmirst elementāras lietas. Uztraukums ir tāds ģenētisks faktors, kurš dažiem iedzimts vairāk, citiem mazāk, tas atkarīgs no cilvēka.” Kristoferam ar stresu lielu problēmu nav.
Attālinātās mācības nākamo veterinārārstu vairs īpaši neiespaido, jo viņš ir pēdējā kursā. Pirmie divi mēneši šajā semestrī bija teorētiskās lekcijas, un sākas klīniskā rotācija, prakse. Tā sevī ietver ļoti daudzas jomas. Prakse Pārtikas un veterinārajā dienestā, kautuvē, lielo dzīvnieku ārstēšanā, zirgu klīnikā un mazo dzīvnieku klīnikā.
Pandēmijas laikā Kristofers ir zaudējis savus hobijus. Iepriekš viņam ļoti patika aktīvi nodarboties ar sportu, pandēmijas laikā sanācis mājās daudz vairāk sēdēt pie datora.
Sarunas beigās topošais veterinārārsts piebilst, ka Veterinārmedicīnas fakultāte ir vislabākā, un aicina visus studentus cītīgi mācīties un dzīvnieku mīļiem nebaidīties uzsākt studijas.
