1990. gada 4. maija saulainā pēcpusdiena daudziem atmiņā paliks uz mūžu.
1990. gada 4. maija saulainā pēcpusdiena daudziem atmiņā paliks uz mūžu. Gan tiem, kas, saspiedušies ciešā pūlī, klausījās Jēkaba ielas namā notiekošās Augstākās padomes sesijas translāciju, gan arī tiem, kas to vēroja, neatraudamies no tālrādes ekrāniem. Atcerieties, kā kopīgi skaitījām katru balsi par mūsu valsts Neatkarības deklarāciju. Atcerieties, kā gluži vai uz rokām iznesām pa durvīm tos, kas par to bija balsojuši? Tas bija sen?
Iespējams, septiņpadsmit gadu vēstures rata skrējienā tāds nieks vien ir. Visai nu jau bijušajai Padomju impērijai, Austrumeiropas valstīm tas bija milzīgs, pat prātam grūti aptverams lēciens. Galvenokārt tā bija skola, kas jāiziet, izzinot demokrātijas ābeci. Mācoties pieņemt, ka tā nav tikai soļošana visiem kopīgā solī. Demokrātija ir arī tas, ka vairākumam jāspēj pieņemt “ņerkstekļu” viedokli, kas pašam liekas nepareizs. Tā ir aksioma, ka tieši viedokļu asajās sadursmēs var dzimt tas vidusceļš, kas ejams sabiedrībai. Starp citu – pašreizējā epopeja ar parakstu vākšanu iespējamai tautas nobalsošanai ir viena no pamatīgām demokrātijas paraugstundām, kurai sabiedrībai jāiziet cauri. Lai mēs galā nonāktu daudz gudrāki.
