«Mums nav smalka uzvalka un greznas vakarkleitas, toties abiem ir lieliski makšķerēšanas kostīmi,» smej Vladimirs un Raisa Udoti, kas savu dzīvi kopš pirmklasnieka vecuma nevar iedomāties bez šā vaļasprieka.
«Mums nav smalka uzvalka un greznas vakarkleitas, toties abiem ir lieliski makšķerēšanas kostīmi,» smej Vladimirs un Raisa Udoti, kas savu dzīvi kopš pirmklasnieka vecuma nevar iedomāties bez šā vaļasprieka.
Vladimirs ar makšķerkātu uz Driksu devies, tikko vecāki šo patstāvību atļāvuši. Aptuveni ap šo pašu laiku citā pusē pie Platones upītes vispirms kopā ar tēti, bet vēlāk jau arī viena ar makšķeri parādījusies Raisa. Tagad viņi nenoliedz, ka šai aizrautībai ar dzīvi pie dabas un ūdeņiem, tāpat kā kopīgajiem pārdzīvojumiem, ir sava loma arī saskanīgā ģimenes dzīvē. Abu dēls gan ar to īsti neesot «saslimis», toties desmitgadīgā meita allaž prasās līdzi un esot jau lietpratēja.
Katrs, kam darīšana ar makšķerniekiem, zinās, ka viņu stāsti ir īpašs folkloras veids – nebeidzami un brīžam neticami. Udotiem ir iespēja savu vārdu patiesīgumu apliecināt ar fotogrāfijām, turklāt Vladimirs fotografēšanā ir profesionālis. Te viņi uz Peipusa ezera, te – Volgas deltā, kurp dodas makšķerēt jau otro gadu, te – Norvēģijā, kur ar savu automašīnu izmēģinājuši izbraukt vienu makšķertūrisma maršrutu. Protams, tie ir brīvdienu pasākumi, kuru realizēšana jānopelna ikdienas darbā. Taču arī darbu Udotu ģimene ir izvēlējusies vai, pareizāk teikt, radījusi savam priekam un interesēm – viņiem pieder neliels fotodarbnīcu un makšķerēšanas piederumu tirdzniecības bizness.
Ir piedzīvoti arī brīži, kad fotografēšana nav prātā. Tas bija 1987. gada janvārī, kad Rīgas jūras līcī uz atlūzuša ledus gabala starp aptuveni 1500 bļitkotājiem atradās arī Vladimirs un Raisa – tolaik gan vēl tikai paziņas, katrs citā vietā un kompānijā. Pret stipro vēju, kas pūtis no krasta puses, dabiski, visi turējušies ar muguru, un Vladimirs tikai nejauši pamanījis melno plaisu. Tobrīd tā bijusi vēl pietiekami šaura, lai, brienot ūdenī pāri jostas vietai, varētu tikt krastā. Bet Raisu ar draudzeni jau glābis helikopters.
Šo stāstu līdz ar faktu apstiprinājumiem varat izlasīt Gaita Grūtupa grāmatā «Gadsimta katastrofas Latvijā». Bet, ja gribat apmainīties pieredzē vai arī noskaidrot, kas nepieciešams, lai kļūtu par makšķernieku, varat droši doties uz veikaliņu Pārlielupē iepretim «Pērnavai», kur starp spolēm, āķiem, vizuļiem, kātiem un citiem profesionāliem rīkiem sastapsiet vispatiesākos domubiedrus un padomdevējus.
