Cērtot pa gabaliņam vien, pa gabaliņam, nu tam sunim beidzot aste būs nost gan. Vien jāpiemetina, ka laikam arī pats suns būs beigts.
Cērtot pa gabaliņam vien, pa gabaliņam, nu tam sunim beidzot aste būs nost gan. Vien jāpiemetina, ka laikam arī pats suns būs beigts. Šādas un līdzīgas alegorijas nāk prātā, uzzinot, ka Jelgavas Cukurfabrikas akcionāri savā sapulcē lēmuši par to, ka labāk būs padoties Eiropas piedāvātajam “kliņģerim” – finansiālai kompensācijai par to, ka cukura ražošana pie mums tiek pārtraukta. Fabrikas ekonomisti esot aprēķinājuši, ka cukura ražošana pēc ES cukura tirgus reformas nosacījumu ieviešanas kļūs nerentabla.
Pirms diviem gadiem, kad tikko bijām iestājušies ES, arī “Ziņas” uzdeva zemkopības ministram Hamleta cienīgu jautājumu – “būt” vai “nebūt” cukura nozarei Latvijā, un šobrīd uz to esam saņēmuši skaidru atbildi. Bet šo jaunumu var aplūkot no vairākiem skatupunktiem.
Pirmkārt, atviegloti varēs uzelpot visi, kas dzīvoja cukurfabrikas apkārtnē. Viņiem to, kas ir cukura ražošana, nebija daudz jāskaidro. Pietika atvērt logu vai iziet uz mājas lieveņa un ievilkt nāsīs fabrikas aromātu. Tur dzīvojošajiem bija visai nepatīkami dzīves apstākļi, viņi cieta arī materiālā izteiksmē – nekustamā īpašuma (dzīvokļi, privātmājas) cenas šeit bija ievērojami zemākas, nekā citviet Jelgavā.
Otrkārt, pastāv iespēja, ka uzelpot varēs arī upē dzīvojošās radības. Pēdējā cukurfabrikas pastrādātā cūcība attiecībā pret apkārtējo vidi pagājušajā gadā, domājams, jelgavniekiem būs spilgtā atmiņā. Nebūsim naivi, cukurfabrikas īpašnieki normālas attīrīšanas ietaises neuzbūvēja, jo, gaidot savu likteni, izvēlējās mežonīgajam kapitālismam raksturīgu taktiku – kāpēc ieguldīt kaut santīmu attīrīšanas iekārtās, ja tās nedod nenieka peļņas. Taktika ir tikpat efektīva, cik arī ciniska uz vides piegandēšanas un iedzīvotāju dzīves apstākļu pasliktināšanas rēķina.
Treškārt, darbu zaudēs nedaudz vairāk par trīssimts pastāvīgo cukurfabrikas darbinieku (cukurbiešu sezonas laikā strādājošo skaits palielinājās līdz aptuveni 470). Jelgavai šis skaits ir pietiekami iespaidīgs, lai varētu izlikties to nemanām. Šajā gadījumā būtu jāsāk darboties ES cukura nozares restrukturizācijas mehānismam par darbu zaudējušo cukurfabrikas darbinieku sociālo aizsardzību. Tagad pilnībā varēsim pārbaudīt, vai Latvijas valstī viss ir kārtībā ar likumdošanu, kas skar strādājošo sociālo aizsardzību gadījumos, ja tiek likvidēta liela ražotne un vesela nozare. Tā būs reize, kad visiem attiecīgajiem valsts un pašvaldības sociālajiem dienestiem būs jāstrādā kā Šveices pulksteņiem – precīzi un kompetenti. Pretējā gadījumā būs pamats apgalvot, ka runas par gatavību līdzīgiem gadījumiem ir graša vērtē.
Ceturtkārt, Jelgavas cukurfabrikas slēgšana izdzīvošanai problemātiskā situācijā nostāda vismaz trīssimts ar cukurbiešu audzēšanu saistītas lauku saimniecības. Cukura ražošanas pārtraukšanas gadījumā kompensācijas saņems ne tikai cukurbiešu pārstrādātāji, bet arī audzētāji. Šobrīd runā par desmit procentiem no kopējās summas, kuru saņemtu zemnieki. Cukurbiešu audzētāji saka, ka tas neglābs viņus no bankrota. Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze vērtē, ka Latvijā cukurbiešu audzēšanas nozare pašlaik ir viena no modernākajām pasaulē. Varam tagad teikt – bija.
Piektkārt, notikušais ar Jelgavas Cukurfabrikas slēgšanu parāda pašmāju uzņēmēju izpratni par biznesu. Viņi ir ieinteresēti tādā ražošanā, kurā jāiegulda minimāli līdzekļi, bet peļņas lati nāk griezdamies. Ja ne tā, tad ražošana kļūst nerentabla un klapējama ciet. Nu sunim aste būs beidzot nost. Kā jau minēts, arī pats suns beigts.
