Viena no sabiedrībā sastopamajām likumsakarībām ir šāda: lai kaut kas kļūtu aktuāls, tam no sākuma ir jānotiek.
Viena no sabiedrībā sastopamajām likumsakarībām ir šāda: lai kaut kas kļūtu aktuāls, tam no sākuma ir jānotiek. Nereti tas izpaužas kā cilvēciskas traģēdijas. Tā pašlaik sabiedrībā notiek diskusija par dažu suņu šķirņu aizliegumu. Kaut arī tas izklausās ļoti ciniski, bet būtībā bija jānotiek traģēdijai – pitbulterjeram smagi jāsakož kāda zēna seja –, lai sabiedrība atklāti sāktu spriest par pilsētā dzīvojošo suņu problēmu vispār.
Ne tikai kādu īpašu šķirņu suņi, bet suņi vispār Latvijas lielajās pilsētās ir nopietna problēma. Brauc, kur gribi, allaž pa ielu pretī klenderē kāds noplucis krancis, un nevar būt nekādas garantijas, ka dzīvnieks neuzbruks un vai tas neslimo, teiksim, ar trakumsērgu. Laukos tas nav aktuāli, jo tur ir cita vide, bet pilsētā, kur mudž no cilvēkiem, saspīlējums starp cilvēku un suni ir pilnīgi reāls.
Jelgava saistībā ar šo problēmu kā pozitīvs piemērs nav izceļama. Mūsu pilsētā nosacīti var izdalīt trīs atšķirīgas problēmas, kas saistītas ar suņu turēšanu. Pirmkārt, tie ir klaiņojošie dzīvnieki, kas sastopami pietiekami lielā skaitā, sevišķi nomalēs. It kā jau nebūtu nekas iebilstams – ja klaiņo, tad lai tik turpina. Taču domas nekavējoties mainās, ja iznāk saķerties ar kādu no klaiņotājiem. Ir dzirdēti vairāki atgadījumi, kad Jelgavā dzīvojošiem kā patvērumu no saniknota suņa vajadzēja izmantot pat koku. Kā zināms, pilsētā tiek praktizēts tāds pakalpojums kā klaiņojošo suņu ķeršana, taču šis serviss funkcionē nepilnīgi.
Otra problēma ir suņi bez uzpurņiem. Nezin kāpēc, bet pēdējā laikā ar šo problēmu jāsaskaras biežāk, sevišķi tagad, kad vasaras siltajos vakaros saimnieks iet pastaigāties ar savu mīluli. Kad īpašniekam aizrāda, ka sunim vajadzētu nēsāt uzpurni, tradicionāli atrunas tiek pamatotas ar to, ka tas jau nekož. Šādas situācijas, kad regulāri var sastapt lielus suņus bez uzpurņiem, liecina ne tikai, piemēram, par saimnieku aizmāršību, bet gan par viņu bezatbildību pret līdzcilvēkiem. Turklāt izskatās, ka šī bezatbildība daudzos jelgavniekos ir iesakņojusies tik dziļi, ka uzpurņu nelikšana tiek uzlūkota kā pašsaprotama tendence.
Treškārt, Jelgavā un, jādomā, arī citās Latvijas pilsētās nav atrisināts suņu dabisko vajadzību kārtošanas jautājums, respektīvi, kur viņi to var darīt. Vienkārši pretīgi dažkārt ir noraudzīties, kā iedzīvotāji savus četrkājainos draugus ved nokārtoties pilsētas centrā (piemēram, nupat šādu ainu novēroju Raiņa parkā). Varbūt patiešām Jelgavas pašvaldībai vajadzētu striktāk definēt kaut kādu zonējumu, kurā saimnieks nedrīkst vest savu suni kārtot dabiskās vajadzības?
Jelgavā, protams, ir tiesiski reglamentētas suņu turētāja tiesības un pienākumi, taču acīmredzami, ka šajā jomā juridiski ir grūti kaut ko noteikt, jo ej nu izkontrolē visus pilsētas suņus un viņu saimniekus. Šajā gadā Jelgavā ir sastādīti 30 administratīvo pārkāpumu protokoli par suņu un kaķu turēšanas noteikumu pārkāpšanu. Pārsvarā šī administratīvā atbildība bijusi saistīta ar suņu izraisītajiem (?) konfliktiem. Taču patiesībā ir acīmredzami, ka minētie noteikumi ik dienu tiek pārkāpti un faktiski tādiem protokoliem vajadzētu būt krietni vairāk. Tomēr primārais ir minēt veco un it kā nodrāzto tēzi par suņu turētāju attieksmi, proti, vai viņi atceras, ka kādam var nepatikt, ka suns tiek vests bez siksnas vai uzpurņa.
Viedokļi par dažu suņu šķirņu audzēšanas aizliegšanu Latvijā kvalitatīvi, saprotams, ir atšķirīgi, sākot ar daža laba politiķa emocionāliem izlēcieniem un beidzot ar profesionālu kinologu atzinumiem, kas īsti būtu jādara lietas labā un kāpēc tomēr Latvijā nevajadzētu aizliegt audzēt bulterjerus un pitbulterjerus. Šķiet, pārliecinošāko viedokli par pilsētas suņu problēmas risināšanu paudis Jūrmalas kinoloģiskā kluba «RETO» viceprezidents Valters Kaže («Neatkarīgā Rīta Avīze» 04.08.2001.). «Sabiedrība nav pietiekami izglītota – nedz topošie un esošie suņu saimnieki, nedz apkārtējie,» viņš raksta. Tātad svarīga ir arī suņu neturētāju (nevis tikai turētāju) attieksme «Nemācīsim bērniem jau no mazām dienām baidīties no suņa (..) šīs bailes var kļūt par dzīvnieka nepareizas reakcijas cēloni,» V.Kaže piebilst. Tomēr principiālajai nostājai jābūt tādai, ka primāro atbildību par savu četrkājaino draugu uzņemas tā saimnieks.
