Gluži kā priekšlaicīga Ziemassvētku vecīša pa zemi atvilkta dāvana katra pavalstnieka iedomātās eglītes pakājē ne saukts, ne gaidīts nolikts jaunais nodokļu maiss.Saprotams, ikviens nodokļu palielinājums ir netīkams, taču atsevišķu maksājumu paaugstinājums liek domāt bezmaz vai par valdošo aprindu pilnīgas uzkundzēšanās centieniem, precīzāk – mēģinājumu apslāpēt pretdarbību. Turklāt ļoti «nekaitīgā» veidā – ievērojami paaugstinot pievienotās vērtības nodokli (PVN) informācijas avotiem – presei un grāmatām.Publiskajā telpā jau iepriekš korekti norādīts, ka viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem ir brīvi mediji. Lai arī atsevišķās valstīs informācijas telpu mēdz okupēt neliels skaits «magnātu», kas cenšas viens otru pārbļaut «objektīvismā», Latvijai no šādas kaites vismaz pagaidām lielā mērā laimējies izvairīties – par to liecina gan drukāto un elektronisko mediju skaits, gan to īpašnieku struktūra.Atklāts uzbrukums informācijas avotiem būtu kliedzošs gadījums teju pasaules kontekstā, tādēļ varai atliek vien ķerties pie mazāk manāmiem, administratīviem līdzekļiem. Laikraksta eksemplāra sadārdzināšana teju par piektdaļu, kā tas notiktu pie PVN likmes 21 procenta, pašreizējā situācijā būtu gana nopietns arguments, lai «nelasītu un nezinātu». Tas būtībā nozīmētu vēl lielāku sabiedrības vienaldzību pret notiekošo un – priekšvēlēšanu laikā – reālu tuvošanos Sūnu ciema faktoram.Lai arī medijiem nākamajam gadam piešķirts visžēlīgs «pārejas laiks» (grāmatizdevējiem pagaidām nē), notiekošais atgādina kāda gudrinieka senāk sacīto – jo dumjāka un mazāk informēta tauta, jo kundziņiem vieglāk darboties, un darīt var visu, kas vien ienāk prātā. Turklāt valdīt pār analfabētisku «aunu baru» būtu tik viegli…
