Jelgavniece Inga Remerte ir sertificēta supervizore, kura galvenokārt atbalsta un konsultē izglītībā strādājošos. Šī saruna ne tikai atklās to, kas ir supervīzija, kā tā var palīdzēt dažādu jomu speciālistiem, bet arī mudinās katru pašu meklēt ieguvumus un risinājumus situācijā, kurā šobrīd atrodamies.
– Kas ir supervīzija, un kādam mērķim tā kalpo?
Supervīzija ir profesija ar lielu pievienoto vērtību, jo pēc savas būtības tas ir mērķtiecīgi organizēts konsultatīvais atbalsts. To izmanto profesionālā jomā jeb saistībā ar darbu. Konsultācijas var saņemt kā indivīds, tā organizācija, lai pilnveidotu profesionālo kompetenci, darbības kvalitāti un sekmētu izaugsmi.
Organizāciju kontekstā tā var būt komandu supervīzija, kurā tiekas kolektīvs, kas iet uz vienotu mērķi. Bet var būt arī individuāla konsultācija vai darbs grupā, kurā satiekas konkrētas jomas profesionāļi no vienas vai dažādām iestādēm. Svarīgi, ka tas ir konfidenciāls process, jo supervizora ētika paredz, ka nekas no tā, kas tiek runāts, netiek izpausts.
Būtiski pieminēt, ka supervīzija darbojas tad, ja tā ir brīvprātīga, jo piespiest cilvēku dalīties ar savām problēmām un bažām nevar, tas ir jāgrib pašam. Ļoti būtisks ir arī jēgpilnības aspekts, klientam ir jāgrib kaut ko darīt, un to, kādu rezultātu vēlams sasniegt, nepasaku es, bet klients.
– Tātad uz supervīziju cilvēks nāk jau mērķtiecīgi ar kādu problēmu, ko grib risināt?
Vai vismaz grib meklēt tai risinājumu. Ne vienmēr mēs visu varam uzreiz atrisināt, taču varam meklēt iespējas. Piemēram, kā vieglāk komunicēt ar klientiem vai kolēģiem, kā paplašināt savas zināšanas un prasmes. To var risināt supervīzijā, jo, lai arī mēs runājam par profesionālo jomu, bieži tas, kas traucē labsajūtai, ir saistīts ar emocijām, kuras dažkārt mums rada citi cilvēki.
– Ar ko supervīzija atšķiras no citiem konsultatīvās palīdzības veidiem?
Supervīzija ir attīstījies no vārda “supervision”, kas nozīmē virsuzraudzību. Sākotnēji tas bija konsultāciju un uzraudzības process, ko māceklim sniedza pieredzējis un zinošāks kolēģis, tādējādi palīdzot apgūt profesiju.
Mūsdienās tā vairs nav virsuzraudzība, bet gan konsultatīvs atbalsts. Supervīzijai ir izglītojoša, atbalstoša un vadības funkcija, atkarībā no tā, kāds ir pasūtītāja pieprasījums. Supervizors Latvijā ir oficiāla profesija, kas ierakstīta klasifikatorā, tai ir noteiktas kompetences.
Supervīzija no pārējiem konsultēšanas veidiem atšķiras ar to, ka tā ir tikai un vienīgi par darbu. Supervīzijā ne vienmēr tiek nosprausts mērķis, kas jāsasniedz. Es arī nesniedzu padomu vai ieteikumus. Izmantojot dažādas konsultēšanas tehnikas un metodes, sekoju līdzi, lai klients pats atrod sev piemērotāko, jo viena recepte visiem neder.
– Kādas jomas speciālisti galvenokārt izmanto supervizora pakalpojumus?
Latvijā supervīzija vispirms iesoļoja palīdzošajās profesijās, kur ir darbs ar cilvēkiem, kur jāmeklē veidi, kā klientam palīdzēt. Sociālajiem darbiniekiem nereti jāsaskaras ar trakiem gadījumiem, un cilvēkiem bieži gribas otru glābt. Tādēļ ir svarīgas profesionālās robežas, lai nenodarītu pāri sev. Jaunajiem speciālistiem ļoti ātri var sanākt tās pārkāpt, gribot izdarīt labu klientiem, viņi var nodarīt pāri sev. Var sākt kreņķēties un uztraukties vai pat risināt klienta vietā.
Ir profesijas, kurās supervīzija ir obligāta, un tie ir jau minētie sociālie darbinieki, arī psihologi, psihoterapeiti, mākslas terapeiti, jogas speciālisti un paši supervizori. Tas ir nepieciešams, lai uzturētu savu emocionālo higiēnu. Dalīties par darba procesu, saņemt skatu no malas var būt ļoti palīdzoši un ļauj nepaņemt uz sevi par daudz. Tas ļauj arī normalizēt pašsajūtu, jo daudzi strādā individuāli, nevis kolektīvā, viņiem ikdienā nav, ar ko padalīties, pastāstīt vai izrunāties, kas mums visiem ir ļoti svarīgi.
Tomēr supervīziju izvēlas arī citas profesijas. Es šobrīd vairāk darbojos izglītības vidē, projektā “Pumpurs”, atbalstu tos pedagogus, kuri strādā ar projektā iesaistītajiem bērniem, rūpējoties par priekšlaicīgu mācību pārtraukšanas novēršanu. Skolotājiem šobrīd ir daudz izaicinājumu. Attālinātā darba apstākļos ir nācis klāt kas tāds, ko nekad līdz šim neesam piedzīvojuši. Aizvien vairāk skolotājiem ir aktuāli, kā motivēt bērnus mācīties, jo daudziem šķiet, ka tā ir skolotāja atbildība. Taču arī šeit ir svarīgi ievērot profesionālās robežas.
– Pastāsti, lūdzu, kā norit supervīzijas sesija?
Vienas klasiskas pieejas nav, jo cilvēki, situācijas un katra iekšējie resursi ir ļoti atšķirīgi. Parasti, strādājot ar gadījumiem, vispirms tiek izklāstīta problēmsituācija, kam seko neskaidro jautājumu noskaidrošana. Tad tiek dota atgriezeniskā saite, notiek ideju ģenerēšana un variantu saskatīšana, klientam derīgo, vajadzīgo, iespējamo soļu plānošana. Tad ir klienta apkopojums un supervīzijas laikā iegūto atziņu un secinājumu novērtējums. Tas ir plāns, kā var noritēt sesija, bet pie tā nav jāturas, jo ir daudz dažādu veidu, kā situācijas risināt, un katram var būt derīgs pilnīgi cits rezultāts.
Bieži procesa virzību nosaka tas, kāds ir jautājums. Ja klientam ir pieprasījums – man visa ir par daudz, es netieku ar to galā, tad viens no veidiem, ko var darīt, ir uzdot mērķētus jautājumus – kas ir tas, ar ko netiec galā? Kur ir noteikts, ka tev ar visu jātiek galā?
– Kādos gadījumos ir nepieciešama un var palīdzēt supervīzija?
Supervīzija noder gadījumos, kad nepieciešams izprast savu nostāju, rīcību un emocijas komunikācijā ar otru cilvēku vai klientu. Arī lai rastu jaunus variantus tālākai rīcībai vai iegūtu morālo atbalstu, normalizētu savu pašsajūtu. To īpaši labi var novērot, strādājot grupās, kad dalībnieki bieži saka – izrādās, mums visiem ir līdzīgas problēmas, es neesmu ekskluzīvi dīvains, es esmu normāls.
Nereti, paliekot vienam ar savu problēmu, šķiet, ka citi spēj tikt galā, tikai man nesanāk. Daloties grupā, var secināt, ka pieredzes ir ļoti līdzīgas. Kā nesen sacīja kādā no skolotāju grupām – mēs esam vienā laivā, ap mums ir vieni un tie paši krokodili, bet mēs peldam uz priekšu. Tas ir ļoti nozīmīgs secinājums, ka vispār esam virs ūdens, notiek virzība un es te neesmu viens pats.
Supervīziju var izmantot arī preventīvi stresa faktoru vai izdegšanas mazināšanai, savlaicīgi neļaujoties tai attīstīties. Sadarbības uzlabošanai, uzticēšanās līmeņa paaugstināšanai.
– Vai cilvēks var pats sev būt supervizors?
Kaut kādā mērā jā, jo metodes, kā veicināt savu labizjūtu, mēs varam sameklēt internetā un sākt tās izmantot. Jautājums ir – vai man kāda no metodēm der? Speciālistu mēs meklējam tad, kad paši neesam kompetenti tajā jomā, kas jārisina.
– Kas tevi mudināja kļūt supervizoru?
2016. gadā apmeklēju brīvprātīgo mācības darbā ar sociālā riska ģimenēm. Pēc tam sāku darboties ar vienu no šīm ģimenēm, sniedzot nepieciešamo atbalstu. Tā iepazinos ar supervīziju no klienta puses, jo mums tika nodrošinātas supervīzijas sesijas. Un, kad pēc pāris gadiem ieraudzīju šo studiju programmu, mani tā uzrunāja. Mana pirmā profesija ir jurists, supervīziju apguvu maģistrantūrā kopā ar pedagoģiju. Šis darbs ar dažādiem un citkārt pat ļoti atšķirīgiem cilvēkiem man rada ļoti lielu gandarījumu.
– Supervizors var konsultēt visās jomās vai tomēr ir nepieciešama specializācija kādā konkrētā, piemēram, pedagoģijā?
Tiek uzskatīts, ka supervizoram nav jāpārzina joma, kuru viņš konsultē, taču, ja tiek izskatīti specifiski gadījumi, ir vēlams pārzināt šo jomu. Pēc būtības supervizors, izmantojot konsultēšanas metodes un tehnikas, var gana labi tikt galā dažādās nozarēs.
Es strādāju gan ar izglītības, gan iepriekš ar sociālajiem un bāriņtiesas darbiniekiem. Visās jomās ir kaut kādi izaicinājumi, man nav jādod padoms, bet jārosina domāt – kas tev var palīdzēt tikt ar to galā? Parasti cilvēki meklē palīdzību, kad problēma jau ir samilzusi, un tad svarīgi to sadalīt mazākās daļās. Tāpat kā lielu kūku mēs nevaram apēst uzreiz, tā ir jāsagriež mazākos gabaliņos. Līdzīgi ir ar stresa, izaicinājuma vai problēmu situācijām, tās vispirms vajag definēt un tad sadalīt mazākas daļas. Supervizors ar jautājumu palīdzību var to palīdzēt klientam izdarīt.
– Tā ir tikai saruna vai tiek izmantotas arī citas metodes?
Ar sarunu var ļoti daudz ko izdarīt, taču pieejas supervīzijas speciālistiem ir ļoti atšķirīgas. Nav vienas pareizās metodes, katram ir savs apgūtais un pilnveidojamais metožu čemodāniņš. Supervizors izmanto to, uz ko klients ir gatavs, tās var būt metaforiskās kārtis, lomu spēles, zīmēšana, veidošana, viss, kas var cilvēku atraisīt un sasaistīt kopā prātu ar emocijām. Attālinātajā laikā, protams, vairāk tiek izmantota verbālā metode, uzdodot jautājumus, konkretizējot un precizējot.
– Strādājot izglītības jomā, droši vien esi apkopojusi tos izaicinājumus un grūtības, ar kurām visbiežāk saskaras skolotāji?
Skolotājiem ir sajūta, ka viņi dod vairāk, nekā saņem pretī. Šī sajūta droši vien ir arī citās jomās strādājošajiem, kas darbu dara no mājām. Taču skolotāji ir tā profesija, kas diezgan asi izjūt, ka tas, kas strādāja klātienē, vairs neder attālinātajā procesā, līdz ar to stunda ir jāgatavo interaktīvāka nekā iepriekš. Grūtības rada arī tas, ka skolēni nepieslēdzas stundai, neieslēdz kameras, neatbild uz jautājumiem, tas rada sajūtu, ka mans darbs nav vērtīgs. Pedagogs grib iedot zināšanas, bet šajā veidā viņam praktiski nav atgriezeniskās saites.
Bieži skolēnu motivāciju mācīties skolotāji uztver kā savu atbildību, taču jebkurās attiecības, arī starp skolēnu un skolotāju, ir atbildība katrai pusei. Skolotājiem pietrūkst darba novērtējuma, labo vārdu. Vairs nav tieša kontakta ar cilvēkiem, un pazūd arī tās labās lietas, ko iepriekš neviļus sadzirdējām vai nolasījām no mīmikas. Protams, ir labi, ka ir tehnoloģijas, kas ļauj izglītības procesu turpināt, taču sajūta, ka tu esi viens pret daudziem melniem ekrāniņiem, nav patīkama.
– Kā tie vecāki, kuriem emocionālā resursa ir pietiekami, varētu atbalstīt skolotājus? Ar labajiem vārdiem. Vienmēr var uzrakstīt paldies par kādu labi vai interesanti novadītu tiešsaistes stundu, par atbalstu, iedrošinājumu un motivāciju, ko saņem bērni, kas nereti ir vairāk, nekā no skolotājiem vispār šajos apstākļos varētu lūgt. Es pati tā daru, ja ir gadījies dzirdēt kādu savu bērnu stundu un tā man ir patīkami pārsteigusi, es uzrakstu skolotājam paldies. Var arī kādreiz piezvanīt, jo ne vienmēr skolotāji ir stresā, saņemot zvanu, kā tas bieži ir mums, vecākiem, redzot, ka zvana no skolas. Labajiem vārdiem ir nenovērtējams spēks.
Protams, ne visiem tas ir vajadzīgs, ir pašpietiekami skolotāji, kuri dara savu darbu tādēļ, ka tas patīk, un labi saprot, ka šis darbs nav visa dzīve. Bet tad, kad darbs pārņem, kad ir jāiegulda daudz vairāk nekā iepriekš, novērtējums ir ļoti nepieciešams. Skolotājiem gandarījumu sniedz arī skolēnu rezultāti, bet šajā laikā tas ir diezgan diskutabls jautājums.
Vecākiem ir svarīgi runāt ar bērniem par cieņpilnu attieksmi pret skolotāju, kameru un mikrofonu lietošanu. Ja ir bijusi interesanta stunda, mudināt arī jaunieti uzrakstīt kādu labu vārdu vai pastāstīt, ka pati esmu uzrakstījusi skolotājai paldies, jo ar to mēs rādām bērniem piemēru. Darbs ar skolotājiem man ir radījis pilnīgu pārliecību par to, ka vērtības ļoti lielā mērā nāk no ģimenes.
Skolotājiem bieži ir grūti atbildēt uz bērnu jautājumiem – kāpēc man tas ir jāmācās? Tādēļ vecāki var padalīties ar savu pieredzi, kur viņiem tas dzīvē ir noderējis. Tas iedod sasaisti ar reālo dzīvi. Negribēt kaut ko darīt ir normāli, un vecāki var pastāstīt, kā viņi paši tiek ar to galā.
– Ir kādi padomi, ieteikumi, kā šo laiku pārdzīvot, kas varētu noderēt visiem, kas strādā attālināti?
Noteikti. Es sacītu, ka teorijai par fizisko labsajūtu šajā gadījumā ir ļoti liels spēks. Fiziskās aktivitātes, atpūta, miegs, ēdiens ir ļoti svarīgs. Jo labāk jūtamies fiziski, jo emocionāli kļūst vieglāk. Šobrīd tas nav viegli un nākas sevi piespiest, un tas ir tikai normāli, jo darbs ar sevi ir darbs, kas jādara pašam. Taču ir normāli arī kādu brīdi justies slikti, dusmoties uz valdību un sistēmu, neko negribēt, ar to nav vienmēr jātiek galā. Bet, ja es gribu izmaiņas, tad tas prasa piepūli.
Jo dzīves pieredzes bagātāki kļūstam, jo mums ir spēcīgāk iesakņojušies savi noteiktie darbības stili. Ja gribam sev kaut ko citādi, ir jāsaprot, ka tas nenotiks pats no sevis, tas būs regulārs darbs un piespiešanās, sevis motivēšana. Katram ir jāatrod savs veids, kas motivē un sagādā prieku.
Ļoti svarīga ir mērenība jeb līdzsvars jebkurā jautājumā. Pirmkārt jau mēs runājam par darba un privātās dzīves līdzsvaru. Un privātajā dzīvē ir atpūta, patīkama laika pavadīšana ar savējiem, sev patīkamu lietu darīšana, neaizmirstot arī pienākumus. Taču, jo vairāk darbs iekāpj personiskajā dzīvē, jo ātrāk zaudējam šo līdzsvaru. Ir jāspēj novilkt robežu starp darbu un privāto dzīvi, kas šajos apstākļos prasa vairāk piepūles nekā iepriekš. Profesionālās robežas ir viens no supervīzijā skatāmajiem jautājumiem. Tas ir ļoti individuāli, jo visiem nav vienādas formulas, cik laika ir jāvelta darbam, cik atpūtai. Ir cilvēki, kas, darot savu profesionālo darbu, jūtas piepildīti, turpretī, sēžot uz soliņa parkā, – nederīgi.
– Noturēt robežas nav nemaz tik vienkāršs uzdevums. Jo īpaši tagad, kad darbs ir ienācis mājās arī fiziski.
Tieši tādēļ ir svarīgi katram atrast savu veidu, kas dod prieku, sagādā labas emocijas, ko darot es spēju atslēgties no darba. Vides nomaiņa, pastaiga dabā, hobiji, kuriem var nodoties, nedomājot par darbu. Viens ir saprast, kas sagādā prieku, bet otrs ir to darīt. Vai tas ir viegli? Nē, nav, bet ir svarīgi sevi piespiest vai kā citādi motivēt, jo, runājot par motivāciju, mēs domājam gan par burkānu, gan pātadziņu. Un ļoti svarīga ir gandarījuma sajūta, ko saņemam pēc tam.
Liela nozīme ir arī pozitīvismam, jo mūs ļoti ietekmē emocijas. Tādēļ ir svarīgi saprast, kādas ir manas pamatvajadzības un kuras no tām netiek piepildītas. Ko es pats varu darīt, lai to sakārtotu, turklāt mainot tikai tās lietas, kas ir manas ietekmes zonā, neprasot kādu burvju receptīti vai negaidot, kad pasaule pārkārtosies.
– Vai vari minēt, kas ir labs šajā situācijā, kurā atrodamies?
Ja runājam par sevi profesionālajā jomā, tad šis laiks mūs piespiež apgūt tehnoloģiskās lietas, tātad šajā jomā mēs pilnveidojamies ievērojami straujāk. Daudzi ietaupa laiku, kas nav jāpatērē ceļā. Ir biežāka komunikācija ar mājiniekiem, jo vairāk esam kopā. Mums visiem, bet īpaši jauniešiem, ir daudz precīzāk jāplāno savs laiks, jāattīsta radošuma prasmes dažādās jomās, jākļūst patstāvīgākiem.
Ir cilvēki, kuriem tagad ir vairāk laika sev. Protams, ne visiem, mājās strādājošiem vecākiem ar sākumskolas vecuma bērniem noteikti ir pilnīgi pretēji. Taču ir jāspēj saskatīt ieguvumus, jo īpaši tādēļ, ka mēs neizvēlējāmies šo situāciju, mēs tajā vienkārši esam. Tā nav ne ērta, ne viegla un patīkama, ir ierobežojums virs ierobežojuma, taču ir jāmeklē veidi, kā šajā situācijā būt pēc iespējas pieņemamākam sev. Katram pieņemams ir kaut kas cits. Viens jūtas nekomfortabli, sarunājoties “Zoom”, kamēr otrs ir laimīgs, jo nekur nav jābrauc un var strādāt pidžamā.
Vēl ļoti būtiski ir grūtībās nepalikt vienam. Un tas jau ir stāsts par ārējiem resursiem, ģimeni, draugiem, kolēģiem. Jā, nevar satikties, bet vienmēr var sazvanīties un padalīties, jo tas ir ļoti svarīgi labsajūtai.
