Jau pirmajā reizē nogaršojot grādīgos dzērienus, pati svarīgākā doma bija nekļūt par alkoholiķi, atceras Jurģis, kuram iepazīšanās ar alkoholu notika pirms astoņiem gadiem.
Jau pirmajā reizē nogaršojot grādīgos dzērienus, pati svarīgākā doma bija nekļūt par alkoholiķi, atceras Jurģis, kuram iepazīšanās ar alkoholu notika pirms astoņiem gadiem.
«Mūsdienu jauniešiem liekas normāli, ja alkoholiskie dzērienui iepazīti jau trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumā. Taču man tas notika vasarā pēc vidusskolas beigšanas, kad draugs, kas jau bija atradis darbu kokmateriālu uzņēmumā, par kādu «haltūru» saņēma pudeli tīra spirta. Viņš jau pirms tam bija paguvis grādīgos dzērienus nogaršot un, saņēmis pudeli, nolēma vīru dzīvē ievadīt arī mani,» stāsta Jurģis.
Tajā reizē puiši esot nolēmuši doties pārgājienā, kura pirmajā vakarā pie ugunskura maksu par haltūru izlietot. «Varbūt tādēļ, ka spirts bija ļoti kvalitatīvs, bet varbūt tādēļ, ka mācējām to pareizi sajaukt ar «Fantu», alkohols garšoja ļoti labi un lejā gāja viegli. Arī nākamajā rītā nekādas sekas nebija jūtamas, un mēs veiksmīgi varējām pārgājienu turpināt,» atminas Jurģis. Taču pirms pirmās glāzes iztukšošanas puisim svarīgākais licies nekļūt par alkoholiķi.
Pēc pārgājiena iedzēris kopā ar draugu biežāk, jo īpaši pēc tam, kad Jurģis sācis strādāt tai pašā uzņēmumā, kur draugs. «Nevaru teikt, ka dzērām katru dienu līdz «bezfilmai», taču piektdienu vakaros vai reizēs, kad bija jāpaveic liels pasūtījums, iedzeršana kopā ar kolēģiem notika,» stāsta puisis.
Visspilgtāk viņam atmiņā palikšot kāds traģikomisks izbrauciens ar velosipēdiem. «Bijām nolēmuši ar divriteņiem trīs četras dienas paceļot pa Vidzemi. Kā pirmās dienas galamērķi bijām ieplānojuši Gaiziņu. Jau pa ceļam sākām tukšot līdzpaņemtās pudeles. Kad nokļuvām līdz Gaiziņam, bijām jau krietnā «ķēmā». Atceros, ka manī milzīgu izbrīnu radīja tas, ka pie it kā vienmēr klusā kalna bija sabraukušas daudzas mašīnas un cilvēki. Aizklumburēju līdz krustojumam, kurā bijām paredzējuši nogriezties uz cita ceļa, un gaidīju savu atpalikušo draugu. Stāvēju pašā krustojuma vidū un nekādi nespēju saprast, kāpēc visi izmisumā man bļauj, lai paeju malā. Tā nu nesapratnē stāvot, sagaidīju draugu, bet, tiklīdz iegriezāmies paredzētajā sānceļā, krustojumu milzīgā ātrumā šķērsoja rallija mašīnas. Tikai tad sapratu, ka biju stāvējis pašā rallija trases vidū,» tā Jurģis.
Turpretim bēdīgākās ar alkoholu saistītās atmiņas puisim esot no gatavošanās doties armijā. «Sagadījās tā, ka mani vecāki bija aizbraukuši komandējumā uz vairākām dienām. Izmantojot labvēlīgos apstākļus, kopā ar draugiem nolēmām pie mājas sarīkot «tusiņu» ar desām, ugunskuru un, protams, arī ar alkoholu. Atceros, ka sagādājām milzīgu daudzumu alus un arī spēcīgākus dzērienus. Sākumā jau, protams, bija jautri, taču pienāca mirklis, kad izdzertais vairs nevēlējās uzturēties kuņģī. Tās nakts notikumi bija kā īsts murgs, taču nākamā diena izrādījās vēl briesmīgāka,» smaida Jurģis. Pēc šā atgadījuma nekas vairs neesot licies tik briesmīgs. Tālāk bija dienests, kura pirmajos pāris mēnešos dzeršanas vispār neesot bijis. «Es šādu notikumu attīstību pārāk nepārdzīvoju. Tajā laikā man bija tā – ja bija ko dzert, neatteicos, bet, ja nebija, tad īpaši par to neuztraucos,» atzīst puisis. Atkalredzēšanās ar grādīgajiem notikusi pēc nokļūšanas atpakaļ savā armijas daļā, kur jau ar iepazītiem biedriem viss vairāk vai mazāk turpinājies kā pirms dienesta. Taču arī tad dzerts pietiekami reti, lai nekļūtu par alkoholiķi.
Atgriezies no armijas, Jurģis atkal satikās ar savu draugu, kas arī jau bija paguvis nodienēt. «Mana drauga attiecības ar alkoholu bija ļoti mainījušās. Tagad viņš praktiski vispār vairs nedzēra neko stipru un tikai ļoti retos gadījumos atļāvās pudeli alus. Nepilna gada laikā arī šo netikumu viņš atmeta un kopš tā laika pārtiek tikai no «Coca-Colas», ļoti saldas kafijas vai kvasa. Pēc viņa piemēra ar laiku izmainījās arī mans uzskats par alkohola lietderību. Tagad jau lietoju to tiešām ļoti reti un ļoti minimālos daudzumos. Tas tādēļ, ka pats sev riebjos reibuma stāvoklī. Man nepatīk izskatīties un uzvesties stulbi un nepatīk apziņa, ka nedrīkst vadīt automašīnu. Tas ir pietiekami daudz, lai grādīgos atmestu,» uzskata Jurģis.
