Dārzeņu audzētājs Kaspars Mingins gan nepiekrita, ka viņu dēvē par biznesmeni, jo, viņaprāt, biznesmenis ir tas, kurš ved preces no Ķīnas vai Krievijas un, šeit pārdodot, gūst peļņu.
Dārzeņu audzētājs Kaspars Mingins gan nepiekrita, ka viņu dēvē par biznesmeni, jo, viņaprāt, biznesmenis ir tas, kurš ved preces no Ķīnas vai Krievijas un, šeit pārdodot, gūst peļņu. Savukārt zemnieks ir un paliks zemnieks, kaut arī viņam būtu tūkstoš hektāru zemes. Sevi Kaspars dēvēja par «kaut ko vidēju starp zemnieku un biznesmeni». Dārzeņus Kaspars savā saimniecībā audzē jau desmit gadu un piekrita dalīties pieredzē.
Kaspars strādā kopā ar vecākiem. Padomju laikos viņi sākuši ar tulpju audzēšanu, tad ķērušies pie dārzeņiem.
Jābūt plašam sortimentam
– Palikām pie burkāniem, lociņiem, kabačiem, gurķiem, tomātiem un paprikas. Vairs nevar audzēt tikai kaut ko vienu, jābūt plašākam sortimentam, – atzīst Kaspars. – Audzētājam jāvadās pēc tirgus pieprasījuma: ko pircēji ņem, tas arī jāaudzē. Tomāti, gurķi «iet» vienmēr, bet ir arī «modes preces». Jau divus trīs gadus tāda ir paprika. Pircēji ir izvēlīgi. Ja vienreiz pie kāda tirgotāja gadīsies nopirkt nekvalitatīvu preci, otru reizi viņa galdiņam ies garām. Klientus iegūst pakāpeniski, vairāku gadu laikā.
Kaspara ģimenes izaudzēto nopērk uzpircēji, arī audzētāji paši braucot uz «nakts tirgu».
Ārzemniekus izkonkurētu divu gadu laikā
Mūsu zemnieku dārzeņiem konkurēt ar ievestajiem nav viegli, bet Kaspars ir optimists:
– Ja Latvijas zemniekam būtu tāds pats materiālais un tehniskais nodrošinājums kā, piemēram, Holandes zemniekam, mēs ārzemniekus izkonkurētu divu gadu laikā!
Kā galveno iemeslu, kāpēc «mūsējie» vēl atpaliek no «viņējiem», viņš minēja lielo roku darba īpatsvaru mūsu dārzeņu dobēs. Arī ražība ir jūtami atšķirīga.
– Mēs no hektāra norokam 20 līdz 25 tonnas galda kartupeļu, bet viņi – 70 tonnu. Ir starpība? – prāto Kaspars. – Vācijā kartupeļi mūsu naudā maksā 30 santīmu kilogramā, bet Latvijas zemnieks kilogramu atdod par astoņiem santīmiem.
Kaspars Mingins uzskata, ka cenu regulēšana iespējama, organizējot dārzeņu izsoles, kuru rīkotāji uzņemtos daļu atbildības par izaudzēto. Tad ražotājam nebūtu tik daudz jālauza galva, kur likt izaudzēto, kas tobrīd «neiet» vai palicis pāri. Bet, ja kādā dienā tirgotājam pietrūktu, piemēram, tomātu, lai tos ieved no citurienes: mūsu audzētājs no tā neciestu. Kaspars ir pret negodīgu konkurenci, kad uzpircējs dārzeni bāzē nopērk par 20 santīmiem, bet tirgū pārdod par piecdesmit..
Var arī «apdedzināties»
Pašlaik Kaspars un viņa ģimene nomā vairāk nekā hektāru zemes. Uz lauka tiek audzēti kabači, lociņi no sēklām, burkāni, kāposti, puķkāposti. Katram dārzenim ir savs lielā pieprasījuma un izdevīguma laiks. Kad par kilogramu smagu kabaci dod vairs tikai desmit santīmu, tad tos uz tirgu vairs neesot izdevīgi vest. Lociņi tiek audzēti tikai sortimenta dažādošanai. Kāpostus un puķkāpostus, ja tos nevar izaudzēt ļoti agri, audzēt neesot vērts. Zem plēves četrās siltumnīcās tiek audzēti gurķi, tomāti un paprika. Katru gadu izmēģināšanai tiek ņemtas vairākas jaunas tomātu šķirnes. Tirgū visvairāk pieprasīti esot sīkkārpainie salātu gurķi, tāpēc arī tiek audzētas attiecīgas šķirnes.
Dārzeņkopi neapmierina tas, ka mūsu valstī dārzeņu audzēšana bieži vien notiek kampaņveidīgi. Vienu gadu izsludināja: audzējiet sīpolus, sīpoli ir mūsu nākotne! Un visi metās uz tiem. Bet pagājušajā gadā bija slikta vasara, sīpolus nevarēja izžāvēt, tie bojājās, un daudzi audzētāji nezināja, kur tos likt.
– Ja vienreiz «apdedzinās», vairāk tādiem mudinājumiem nepaļaujas, – saka Kaspars.
No konditora par dārzkopi
Kā kopt zemi, Kaspars skolā nav mācījies. Viņš pēc profesijas ir konditors. Audzēt dārzeņus mācījies no tēva – fotogrāfa –, kurš dārzkopības gudrības savulaik apguvis sovhozā «Rīga». Tomēr katru gadu gadoties pieļaut kādu kļūdu, jo ir daudz mazu «knifiņu», kuri jāapgūst strādājot. Bet vairāk par visu Minginu ģimeni uztraucot valdības politika, kas paredz, ka mazajiem zemniekiem uzņēmējiem nebūs nākotnes…
Kamēr veiksies labi, viņi turpinās audzēt dārzeņus, ja sāksies klupieni, domās darīt ko citu. Pārējiem dārzeņu audzētājiem viņš novēl dalīties informācijā un pieredzē: ja kāda šķirne «neiet», lai pasaka arī citiem, ka nav vērts darbu un zemi velti tērēt..
Uz Eiropu – lēnām, pamazām
Par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā Kaspars Mingins spriež skeptiski :
– Kamēr vēl neesam iestājušies, Eiropa savus pārpalikumus par lētu naudu iepludina pie mums un «nosit» mūsu cenas. Iznīcinās mūsu ražošanu un tad nāks un diktēs savas cenas. Tomāts tad pie mums vasarā nemaksās 30 santīmu kilogramā, bet gan veselu latu. Mūsu valdībai vajadzētu pamācīties no eiropiešiem, kā jārūpējas, lai neievestu to, ko var izaudzēt paši, un kā lietā likt subsīdijas.
Kasparu neapmierina mūsu valsts subsīdiju mehānisms. Nonākot līdz subsīdiju piešķiršanai, prasa, lai saņēmējam būtu garantēta darba vieta un alga 500 latu mēnesī. Tad izrēķinot, lai dzīvošanai paliek 200 latu, bet 300 latu tiktu bankas kredītu atmaksāšanai.
– Rodas jautājums, vai cilvēkam, kurš mēnesī pelna 500 latu, vispār ir vajadzīgs kredīts?– saka Kaspars.
Viņš arī uzskata, ka lauksaimniekam ņemt kredītu vispār nav izdevīgi – 20 līdz 25 procenti gadā zemnieku galīgi «nospiež». Pie mums jau neesot kā Zviedrijā, kur jaunajam zemniekam iedod piecu procentu kredītu divus miljonus kronu uz 20 līdz 30 gadiem.
– Mums plēš desmit ādu! Zemniekam tas ir «galīgi garām», – Kaspars no tiesas ir sašutis. Mūsu valdība nedomā par to, kā jaunajam zemniekam uzsākt saimniekošanu ar atvieglotiem noteikumiem. Dārzeņkopis uzskata, ja tagad visiem zemniekiem pateiktu, ka Eiropa jāsasniedz piecu gadu laikā, tikai retais to spētu. Arī ļoti spēcīgi saimnieki to nevarētu «pavilkt».
Varētu vēl piepirkt zemi
Izjautāts par nākotnes nodomiem, Kaspars izteica vēlēšanos palielināt zemes platības, bet pārcelties tālāk no pilsētas «uz īstiem laukiem» gan viņš nevēlas –– pārāk daudz laika paies braukājot, augs izdevumi benzīnam. Dārzeņus audzēt esot izdevīgi tikai desmit kilometru rādiusā ap pilsētu. Ja ir nauda, zemi varot piepirkt klāt, par hektāru esot jāatdod 300 līdz 600 latu. Izdevumu lielāko daļu audzētājam sastāda sēklu, plēves, minerālmēslu iegāde.
