Pārdzīvot Ziemassvētkus bez vilšanās izjūtas iespējams katram, kurš spēj noturēt prieku aiz astes.
Pārdzīvot Ziemassvētkus bez vilšanās izjūtas iespējams katram, kurš spēj noturēt prieku aiz astes
Citam ātri pieskrējuši, citam lēni pietipinājuši pie durvīm stāv Ziemassvētki, nesot līdzi visdažādāko izjūtu dāvanu maisu, kurā samests satraukuma pilns prieks, sagaidīšana, ko tur liegties – arī daudz steigas, noguruma, stresa un vēlmes, kaut tas viss ātrāk beigtos. Kā šajā burzmā sevi nepazaudēt, bet piepildīt svētku būtību, prātojam kopā ar psiholoģi Ingu Birkmani.
Laiks, kad saasinās attiecības
Mēs visi gribam svētkus, jo tas ir ļoti labs veids, kā kopsavilkt lietas, tās pārdomāt un izvērtēt, pateikt ko iepriekš nepasacītu, apsveikt, atcerēties, izrādīt mīlestību un uzmanību. Tā ir kā oficiāla atļauja – ja ikdienā ko nu tur daudz bučosimies un apkampsimies, tad svētkos to drīkst, tāpēc notikumu gaida ar prieku.
No otras puses, svētki rada papildu garīgu, fizisku un emocionālu slodzi, jo jāizdomā, kā visu noorganizēt un sagādāt dāvanas. Šajā laikā saasinās attiecības, ļoti bieži tās izjūk, sastrīdas laulātie, jo gaida un nesaņem vai nemāk izrādīt savas jūtas. Ikdienā parasti zinu, ko gaidīt no otra, – viņš atgriezīsies mājās vēlu, iedos buču, pateiks “čau”, paēdīs vakariņas, pajautās, kā gāja, paskatīsies televīziju, iedzers alu un ies gulēt. Svētkos jāpavada kopā pat vairākas dienas, tāpēc bieži rodas jautājums – ko iesākt? Pēkšņi otrs pajautā – vai tu dusmojies, vai esi skumjš? Kaut kas sakrīt uz nerviem, un lielā kopā būšana izvēršas par ko citu, kad uz āru nāk diezgan daudz negatīvā.
Kāpēc gada beigās?
Ziemassvētkiem apakšā ir stāsts, kas paredz prieku. Šajā laikā atceramies, ko nozīmē būt laimīgiem un mīlētiem, domājam par eksistenciālām lietām, pamatvērtībām – ticību, cerību un mīlestību, kas ir pasaule, kas esmu tajā, kas ir Dievs un mans tuvākais. Tomēr bieži, cenšoties šo stāstu pacelt pirmajā vietā, tas rada papildu stresu. Piemēram, tuvojas svētki, bet viss, ko es vēlos, ir miers. Man pat nav spēka atcerēties, ka jāpriecājas un jāvelta papildu uzmanība līdzcilvēkiem, jo jūtu, ka man tā pašai nepieciešama. Esmu pārstrādājusies, tuvojas gada beigas, un viss sanācis kopā. Labprāt viena mājās divas dienas gulētu, bet tas rada vainas izjūtu, jo ir taču Ziemassvētki. Tā varētu justies daudzi, kam gada beigās jāsakārto audits vai grāmatvedība. Pēc idejas vajadzētu atpūsties, nevis stresot, kur dabūt dāvanas. Mēs vienkārši esam nepareizi izdomājuši, ka gada beigās viss jābeidz, – varētu mierīgi un skaisti nosvinēt Ziemassvētkus.
Labdarība kā pienākums
Savulaik gadu pavadīju Amerikas Savienotājās Valstīs (ASV), un mani pārsteidza, ka jau novembra sākumā viss ir izgreznots Ziemassvētkiem, cilvēki sāk pirkt dāvanas un iegādāties biļetes uz šoviem un koncertiem. Mēs šos svētkus izdzīvojam vairāk uz iekšu – ar ģimeni, klusēšanu un pīrāgu cepšanu –, bet viņi daudz rāda uz āru – nāk kopā, dodas uz pasākumiem. Ziemassvētki ASV izceļas ar spilgtu, spēcīgu atribūtiku, kuras ir daudz un nepārtraukti. Īstenībā tas arī sagādā prieku! Viņi pieraduši svešiem cilvēkiem uz ielas uzsaukt: “Priecīgus Ziemassvētkus!” Patīkami! Tāpat sveicināšanās un smaidi. Stereotips par uzspēlētību nav taisnība – viņi to dara no sirds, jo apakšā cita mentalitāte un audzināšana. Vienā privātskolā man bija iespēja redzēt, kā tas top. Kāds skolēns uzdeva jautājumu, par ko saņēma pasniedzēja uzslavu un uzmundrinājumu, kam pievienojās arī pārējie klasesbiedri. Amerikāņi uzsver labo un dara to skaļi!
Tur valda arī daudz labdarības un devīguma – vienkārši tāpēc, ka ir Ziemassvētki. Amerikāņi no tā gūst prieku, kas ir arī goda un cieņas jautājums. Skolās tiek pasniegts atsevišķs mācību priekšmets, kurā apgūst sociālo labdarību – kas ir žēlsirdība, kad tā jāizrāda. Notiek praktiskas nodarbības, kurās audzēkņi kopā ar skolotāju veic šos darbus, un, kad viņi izaug par lieliem miljonāriem, uzskata to par pienākumu. Tas skaitās neglīti un nepieņemami, ja neesi piedalījies labdarībā, – ja māki nopelnīt, jāprot arī labu darīt. Šogad, kad vācām ziedojumus slimnīcai, saņēmām vismaz 15 atteikumu…
Atrast pārlaimību
Atceros Ziemassvētkus, kad gaidīju savu meitiņu un man jautāja, vai ir svētku sajūta. Tā bija interesanta grūtniecība, jo piedzīvoju īpatnēju laimes izjūtu, tādu kā pārlaimību. Pieņemu, ka to var sajust ne tikai gaidībās. Neesmu gan atradusi formulu, kā to sasniegt, bet visiem gribētu to novēlēt un darīt savā labā visu iespējamo, rūpēties par garīgo, fizisko un emocionālo pasauli. Tad būs spēks darīt kaut ko citu labā. Laime nav ārpusē vai kas tāds, ko cits var iedot. Laimi varam radīt sevī.
