22. jūnijā Šveices parlaments nobalsoja par viena miljarda Šveices franku (ap 423 miljoni latu) piešķīrumu Eiropas Savienības desmit jaunajām dalībvalstīm.
22. jūnijā Šveices parlaments nobalsoja par viena miljarda Šveices franku (ap 423 miljoni latu) piešķīrumu Eiropas Savienības desmit jaunajām dalībvalstīm – Kiprai, Čehijai, Igaunijai, Ungārijai, Lietuvai, Maltai, Polijai, Slovākijai, Slovēnijai un Latvijai. Līdzekļus paredzēts sadalīt, ņemot vērā katras valsts iedzīvotāju skaitu, un tādējādi Latvijai laikposmā līdz 2012. gadam no šīs summas būs pieejami 60 miljonu CHF jeb 25 miljoni 380 tūkstoši latu.
Kāda ir šī valsts, kas nav un, pēc iedzīvotāju vairākuma viedokļa spriežot, pašlaik arī netaisās kļūt par ES dalībnieci, vienlaikus īstenojot daudzpusīgi ieinteresētas sadarbības politiku? “Ziņām” bija iespēja ko vairāk uzzināt, piedaloties starptautiskā žurnālistu forumā Šveicē. Jāpiebilst, ka “11. Forum Ost West” risinājās nedēļu pirms minētā balsojuma par atbalstu jaunajām ES dalībvalstīm, taču Šveices pārstāvjiem jau tobrīd nebija šaubu par pozitīvu iznākumu, jo tas ir iepriekš iedzīvotāju referendumā akceptēts.
No nikniem suņiem līdz reģiona politikai
Kamēr mēs ar zināmu skepsi un bažām par izdošanos kā ārkārtēju notikumu gaidām savu 7. jūlija referendumu par drošības likumu grozījumiem, šveicieši ir gatavi (un tiesīgi) savu viedokli par visdažādākajiem jautājumiem balsojot izteikt teju vai katru mēnesi. Lūk, iepriekšējā nedēļas nogalē, 16., 17. jūnijā, notikuši balsojumi visos trijos administratīvajos līmeņos: federālajā, kantonu (mūsu sistēmā tie līdzinātos rajoniem) un vietējo pašvaldību. Valsts mērogā uzzināts, kā iedzīvotāji vērtē izmaiņas likumā, kas pavērtu plašākas nodarbinātības iespējas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (piedalījās 36 procenti balsstiesīgo, 59,1 procents bija par piedāvāto projektu). Kantonu līmenī risināti jautājumi, sākot ar niknu suņu turēšanas noteikumiem un beidzot ar reģionālo politiku. Bernes kantonā, piemēram, iedzīvotāji piekrituši ņemt 8 miljonu kredītu Eiropas futbola čempionāta vajadzībām 2008. gadā, kā arī balsojuši par konstitucionālām pārmaiņām, kas kalpos labākai reģionu sadarbībai kantonos. Grisonas kantonā atbalstīts likums, kura mērķis – lielāka aizsardzība romanu (Romansh) valodai, vienai no Šveices oficiālajām valodām, tajā runā salīdzinoši neliels skaits valsts iedzīvotāju šajā reģionā. Vietējā līmenī – Lucernas pilsētas un Litau komūna nolēmušas apvienoties vienā lielākā Lucernas pašvaldībā.
“Lai gan no ārpuses varētu šķist, ka Šveice ir konservatīva valsts, kurā lēmumi top lēni, šī klišeja noteikti nav attiecināma uz demokrātijas un informācijas jomu, arī dabas aizsardzības jautājumiem un integrāciju, ņemot vērā, ka 20 procenti iedzīvotāju mūsu valstī ir ārzemnieki,” uzsver “Forum Ost West” direktors ekonomikas un sociālo zinātņu doktors Georgs Dobrovolnijs. Starp citu – dzimis Morāvijā, bet nu jau vairāk nekā divdesmit gadu šveicietis.
Nolemj pārsteigt Eiropu
1992. gadā norisinājās kāds ļoti svarīgs referendums, kurā iedzīvotāji atbalstīja ideju mainīt tranzīta pārvadājumu prioritātes Alpos. Liela ātruma un augstas kapacitātes dzelzceļa koridors – tā bija vidi piesārņojošā autotransporta alternatīva, par kuru togad notika pirmais konceptuālais balsojums. Bet 1998. gadā elektorāts nobalsoja par dzelzceļa sistēmas modernizāciju, paverot ceļu projektam “Rail 2000”, kura realizācijas centrālais notikums – 34,6 kilometru garā Ločbergas (Lotschberg) pazemes tuneļa atklāšana – tika svinēts šajās dienās, 15. jūnijā.
Eiropā otras garākās pazemes transporta sistēmas būvniecība (garākā savieno Franciju ar Angliju) bija ilgusi nepilnus astoņus gadus – piecos, spridzinot un urbjot, tapa tunelis, pēc tam nāca kārta sliežu un visu inženiertehnisko komunikāciju ievietošanai. Filips Arnolds, kas būvē iesaistījies pēdējos trīs gadus, strādājot par drošību atbildīgo grupā, atzīst, ka tuneļa rakšanas laikā gadījušies arī ģeoloģiskās izpētes neparedzēti pārsteigumi. Tā, piemēram, viens no grūtākajiem bijis jau nobeigumā sastaptais ap 100 metru garais ogļu slāņa posms, kura nostiprināšana prasījusi vairāk nekā četrus mēnešus.
Pasažieru vilciens jaunajā tunelī varēs attīstīt līdz 250 kilometru ātrumu stundā, tā par vairāk nekā pusstundu saīsinot ceļu no Šveices galvaspilsētas Bernes līdz Alpu piekājes pilsētiņai Vispai. 15. jūnijā tā nonāca Eiropas uzmanības centrā, tuneļa atklāšanas svinībās pulcējot ap pusotra tūkstoša viesu no pašu zemes un kaimiņvalstīm un izpelnoties televīzijas tiešraides ievērību vairāku stundu garumā. Piektdienas ceremonija bija domāta oficiālajām amatpersonām, bet nākamajā dienā, samaksājot desmit franku, tuneli varēja “iemēģināt” ikviens interesents. Pirmie reisi sāksies augustā, bet regulārie – pēc 8. decembra, kad reizi gadā valstī tiek pārskatīts un apstiprināts dzelzceļa maršrutu saraksts. Ap 100 reisu dienā – tāds ir plānotais vilcienu pārvietošanās biežums tunelī, pa kuru pārsvarā virzīs kravu sastāvus, bet katrs ceturtais varētu būt pasažieru reiss.
Jaunā būve devusi Alpu ielejas mazajām pilsētiņām ap 100 darba vietu, vietējās pašvaldības arī cer, ka ātrgaitas vilciens pie viņiem atvedīs daudz vairāk tūristu, jo šis bizness reģionā ieņem nozīmīgu vietu. Ar labākām transporta iespējām saistās cerības, ka jaunie ļaudis tās varēs izmantot, lai dotos uz darbu lielpilsētā, bet pastāvīgi paliktu dzīvot ielejā.
No tramvajiem līdz ātrgaitas vilcieniem
Vilcieni Šveicē ir iecienīts pārvietošanās veids, un valstī ir arī Eiropā atzītas tradīcijas to būvniecībā.
Kompāniju “Stadler Rail Group” 1942. gadā dibinājis Ernsts Štadlers. “Talantīgs inženieris, taču ne komerciāli orientēts,” uzņēmuma ciltstēvu raksturo tā pašreizējais viceprezidents mārketinga un tirdzniecības jomā Peters Jeneltens. Firmas izaugsme sākusies kopš 1989. gada, kad tās vadībā stājās Peters Špūlers (Spuhler), patlaban arī Tūrgau kantona parlamenta deputāts. Toreizējo 30 darbinieku vietā tagad uzņēmums nodarbina vairāk nekā 2500 cilvēku, bet apgrozījums audzis no četriem miljoniem franku līdz 777 miljoniem 2006. gadā. Ražošana paplašinājusies, izveidojot trīs uzņēmumus Šveicē, divus Vācijā, pa vienam Ungārijā, Polijā, un pēdējais no paplašināšanās virzieniem ir Alžīrija, kur pagaidām nodarbināti trīs “Stadler” firmas cilvēki.
“Lielas dzelzceļa attīstības perspektīvas ir Polijā, kas varētu nopirkt ap 200 vilcienu,” uz žurnālistu jautājumu par interesēm jaunajās ES dalībvalstīs atbild P.Jeneltens. “Pirms gada saņēmām nozīmīgu Somijas pasūtījumu, bet tagad gaidām pirmo izsludināto tenderi no Baltijas valstīm,” viņš apliecina, ka atšķirīgais sliežu platums tajās vilcienu izgatavotājiem nav šķērslis. Par teikto vēlāk mums ir iespēja pārliecināties Busnangas ražotnē, tapšanas stadijā skatot dažādas dizaina formas, vagonu iekšējā noformējuma un funkcionalitātes sliežu transporta līdzekļus. Tramvaji, piemēram, visvairāk pieprasīti Vācijā. Puse no kalnos noderīgajiem vilcieniem ar papildu zobrata sistēmu, ko “Stadler” ražo vienīgie pasaulē, paliek pašu mājās Šveicē, bet otri 50 procenti aiziet eksportam.
Uzņēmuma produkcijas “portfelī” ir elektriskās un dīzeļlokomotīves, kā arī vienpadsmit veidu vilcieni, turklāt katru var komponentos atsevišķi pielāgot pasūtītāja vēlmēm. Nīderlande, lūk, jau pasūtījusi vadītāja kabīnes ar papildu stiprību, kādu vēl tikai paredz pieprasīt ES regula, lai novērstu vadītāja ievainojumus avārijas gadījumā. Kā ražotāja elastības apliecinājumu uzzinām arī kādu mazliet komisku stāstu par sadarbību ar Grieķiju, kur pēc valdības maiņas nolemts jau izgatavoto elektrisko vilcienu vietā tomēr izvēlēties dīzeļvilcienus, un tad nu tie papildināti ar dīzeļdzinēja sekciju. “Iepriekšējā vienošanās procesa ilgums lielākoties atkarīgs no biznesa tradīcijām un mentalitātes katrā valstī, bet pasūtījums parasti top 18 mēnešos no līguma noslēgšanas dienas,” P.Jeneltens vēlreiz uzsver, ka vienu aprobētu auto var izmantot jebkurā vietā, bet vilciens tiek pielāgots katrai vajadzībai atsevišķi.
Arī attīrīšanas ierīces var pelnīt
Ne vien starp vilcienu transporta plusiem, bet arī citās sadzīves un ražošanas attīstības jomās šveicieši uzsver vides aizsardzības aspektus. Par to, ka modernas ūdens attīrīšanas ierīces ne tikai prasa izdevumus, bet var nest arī peļņu, pārliecināmies uzņēmumā “Ara Region Bern AG”.
Bernes bioloģisko attīrīšanas iekārtu modernizācijas plāni sākās 1997. gadā, kad tika nolemts tās privatizēt, dibinot vairāku kantonu pašvaldībām kopīgu uzņēmumu un ieguldot līdzekļus rekonstrukcijā. Tagad ap 280 miljonu franku vērtais uzņēmums veic kanalizācijas ūdeņu mehānisko, ķīmisko un bioloģisko attīrīšanu, turklāt par 30 procentiem samazinot apsaimniekošanas izmaksas un nepaaugstinot maksu par pakalpojumu mājsaimniecībām. Procesā iegūtās dūņas tiek piegādātas cementa ražotājiem, bet biogāzi izmanto ap 40 autobusu Bernē. “Tā par 3400 tonnām gadā samazinās kaitīgie izmeši,” firmas direktors Beats Ammans (Beat Ammann) uzsver biogāzes transporta labumu. Izžāvētās dūņas iepriekš piedāvātas izmantošanai lauksaimniecībā, bet kopš 2006. gada ņemti vērā pēdējie zinātniskie pētījumi par tomēr iespējamo kaitīgumu ilgtermiņā, tāpēc notikusi pārorientēšanās uz cementa ražotājiem. Izrādījis ķīmiskās un bioloģiskās attīrīšanas tankus, kas darbojas pēc šajā jomā jaunākajām patentētajām tehnoloģijām, uzņēmuma vadītājs mūs ved laukā pie Aras upes, kur ar sarkaniem karodziņiem apzīmētas attīrīto ūdeņu izplūdes vietas. Nekādu citu pazīmju, kas par tām liecinātu, ūdenī nav. “Strādājam ar peļņu, no kuras piecus sešus procentus ik gadu izmaksājam dividendēs,” viņš apliecina.
Elektrostacija – arī tūrisma objekts
“Ūdens nav viss, taču bez ūdens viss ir nekas,” atgādina attīrīšanas uzņēmuma moto. Kalnos izbūvētā spēkstacija apliecina, kāda varena loma var būt ūdenim kā elektroenerģijas nodrošinātājam. No deviņām uzņēmuma “Kraftwerke Oberhasli AG” elektrostacijām “Grimsel 2” ir vienīgā “pilna cikla” spēkstacija – to darbina vasarā uzkrātie kūstošie sniega ūdeņi, kas pēc izmantošanas tiek pārpumpēti citā augstāk izveidotā ezerā, lai turbīnas varētu strādāt visu gadu. Līdzīgi kā citas hidroelektrostacijas, arī šī enerģiju piegādā patēriņa maksimumstundās.
Ekskursijā pa spēkstaciju var ne vien uzzināt, ka pirmā dambja būvniecība sākusies 1924. gadā, bet arī skatīt nu jau veselu to kaskādi līdz ar mākslīgajiem ezeriem starp majestātiskajiem kalniem. Tunelī, kas ved uz turbīnu telpām, apmeklētājiem kā brīnums paveras būvniecības laikā atklātā kalnu kristāla grota. Kā tūrisma objekts un elpu aizraujoša atrakcija tiek piedāvāts arī savulaik būvniecības materiālu transportam izmantotais pasaulē stāvākais dzelzceļš, kas aizved uz vienu no dambjiem un alprozītēs ziedošu pļaviņu līdzās. Uz atvadām suvenīru veikalā par piemiņu no apmeklējuma var nopirkt pa kristāla gabaliņam vai arī augļu liķiera mēriņu elektriskās spuldzītes veidolā.
Sadarbība ar Austrumeiropu
Kamēr Šveices uzņēmējus vilina lētāka darbaspēka zemes, tās valdība ar referendumā apliecināto iedzīvotāju akceptu atvēl naudu Austrumeiropas valstu attīstībai. “Uz sadarbību rosināja plašais simpātiju vilnis Centrālās un Austrumeiropas valstu neatkarības kustībai, un kopš 1990. gada sadarbībā ar tām Šveice ieguldījusi 3,45 miljardus franku jeb 2,1 miljardu eiro,” oficiālu dokumentu apstiprinātus skaitļus nosauc Šveices Attīstības un kooperācijas aģentūras pārstāvis Tomass Jenačs (Thomas Jenatsch). Pēdējos 17 gados ar šveiciešu atbalstu realizēts ap 1000 projektu 23 Austrumeiropas valstīs.
2006. gada 26. novembrī 53,4 procenti vēlētāju nobalsoja par jauno likumu sadarbībai ar desmit jaunajām ES dalībvalstīm, un aizvadītajā nedēļā Šveices valdība nolēma tām atvēlēt vienu miljardu franku, no kuriem 60 miljonu tiks Latvijai. Reģionu attīstība, fokusējot uzmanību atpalikušajiem, medicīnas un sociālo pakalpojumu uzlabojumi , zinātnisko pētījumu un vides aizsardzības veicināšana, atbalsts mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai ir potenciālo projektu mērķi, un to realizācijā Šveices puses finansējums paredzēts 60 – 85 procentu apmērā.
Nākamais solis – sarunas ar katru no valstīm, lai vienotos par sadarbības procedūru, definētu, kuri reģioni un kādas aktivitātes tiks atbalstītas. Divpusējās vienošanās plānots parakstīt šā gada rudenī, un varēs sākties nākamā fāze – projektu iesniegšana.
Koordināciju nodrošinās šim nolūkam dibinātās apvienības katrā no valstīm, bet projektu atbilstību kritērijiem un to realizācijas virzību regulāri kontrolēs Šveices amatpersonas, apstiprina T.Jenačs.
***
Daži fakti par Šveici
– Platība – 41 285 kvadrātkilometri (no tiem lauksaimniecībā izmantoti 38 procenti, meži aizņem 30 procentu, kalni un ūdenskrātuves 25 procentus, apdzīvotā teritorija 7 procentus).
– 7 507 000 iedzīvotāju (182 uz kvadrātkilometru).
– Administratīvais iedalījums – 26 kantoni, kuros likums atļauj atšķirības arī nodokļu un izglītības sistēmā.
– Interneta pieslēgums mājās – 76,8 procentiem iedzīvotāju (2006. g.).
– Saražotā šokolāde – 12,3 kilogrami, rēķinot uz vienu iedzīvotāju (pasaules līderis).
– Piena produktu izlietojums iedzīvotājam gadā – 423 kilogrami.
– Atkritumu pārstrāde – 51 procents jeb 2,5 miljoni tonnu gadā (stiklam 95 procenti).
– 60 procentu dzīvokļu tiek īrēti.
– Gadā notiek 1300 – 1400 pašnāvību.
– Valsti apzīmējošā abreviatūra (piemēram, valūtai un interneta mājas adresēm) CH ir latīniskā Šveices konfederācijas nosaukuma Confoederatio Helvetica saīsinājums.
Par organizāciju “Forum East-West”
“Forum East-West” (www.forumostwest.ch) ir neatkarīga privāta organizācija, kas, realizējot labākas saprašanās un sadarbības vēlmi starp Centrālās Eiropas, Austrumeiropas, Centrālās Āzijas valstīm un Šveici, ar sponsoru atbalstu organizē starptautiskus kultūras un pieredzes apmaiņas pasākumus (konferences, seminārus un kursus biznesa ļaudīm; forumus žurnālistiem no Austrumu un Rietumu valstīm), kā arī apkopo un izplata informāciju par Centrālās un Austrumeiropas valstīm, sniedz padomus organizācijām, amatpersonām un individuālajiem interesentiem profesionālu kontaktu dibināšanā, lūko pēc abpusējas praktizēšanās iespējām Šveicē un Austrumeiropas valstīs.
